Aiva

Par manām izjūtām, startējot MONAS ekstrēmajā kausā.

Ap 9:00 Johans ir klāt, uzstutējam riteni uz mašīnas jumta, saliekam mantas bagāžniekā un dodamies uz Līčupi.

Ierodoties Līčupē uzreiz skrienam uz startu, lai redzētu, kā startē Āris ar savu komandu “Prometējs”. Nekā! Esam nokavējuši un Āris ir jau distancē.

Satiekam Edgaru un Mārci un sākam gatavoties startam. Vērojot apkārtējās komandas, domājam, ka konkurence būs ļoti sīva. Izskatās, ka avantūristu šeit ir maz: visi zina, kur piedalās.

Ejam uz startu, lai tiesneši nomarķētu mantas, pārbaudītu obligāto ekipējumu. Kopējai statistikai tiek paprasīts – esam smēķētāji vai nē? Par brīnumu vai gadījumu neviens no mums nesmēķē. Tas gan nekad nav bijis kritērijs, lai izlemtu startēt ar kādu kopā vai nē.

Starts. 5km kross. Nekas netiek forsēts, stumjam riteņus uz tiem paredzēto novietošanas vietu. Pirms starta jau esam vienojušies, ka īpaši neskriesim, jo skaidrs tā pat, ka kross sacensību rezultātus neizšķirs. Pie pirmā punkta mūs jau ir apdzinusi 38. komanda. Un starp 2. un 3.punktu mūs apdzen 39.komanda (Brīvnieki & Guntars). Teorētiski sanāk, ka esam pēdējie šajā mežā. Izskrienot ārā, kā par brīnumu konstatējam, ka mežā vēl ir 35.komanda.

Velo posms. Iesākumā notiek ātrs riteņu stumšanas posms līdz pirmajiem krūmiem, aaaaaaaaaaa........ Braucam uz 4.punktu. Pa ceļam nesatiekam nevienu komandu. Punktā no tiesneša gan uzzinām, ka neesam pēdējie – aiz mums 35. un 38.komanda.

Tālāk jau dodamies uz 5.punktu. Pabraucam garām 4.komandai, kura lauku sētā atpūšas. Uz 5.punktu brauciens kā brauciens. Tuvumā pie punkta ir jāatrod mazs izbijis celiņš, pa kuru nokļūt uz punktu, nedaudz piestumjot arī riteni. Satiekam Āri, kas saka, ka tas nav īstais ceļš, tur jau vairākas komandas maldās, viņi braukšot apkārt. Mēs tomēr atrodam daudz maz īsto ceļu un vēl mūsu GPS – Edgars ierāda virzienu: stumjam riteņus cauri mazam purvelim. Jāsaka: šajā posmā sāku lamāties! Nebiju noskaņojusies uz riteņu stumšanu. Kaut kā biju palaidusi garām, ka tas ir extrēmais kauss. Domāju, ka būs pa ceļiem – vismaz velo posms. Katrā ziņā nespītējos un stumju – kas jādara, tas jādara. Tur pat ap mums maisās arī 4.komanda. Kaut kur viena no otras noklīstam, bet pie punkta nonākam reizē. Punkts māju drupās – Johans aizskrien nokompastrēties. Braucot ārā no 5.punkta satiekam Āra komandu, kas ir apbraukusi apkārt.

Nākošais 6.punkts. Lai gan bija paredzēts, ka līdz punktam būs arī gabaliņš jāstumjas, tālu iebraucam ar riteni. Ziloņu taka varena – braucama. Pārbrienam pāri grāvim un punkts klāt.

Uz 7.punktu nolemjam stumties cauri mežam uz priekšu, nevis atpakaļ pa ziloņu taku. Ar mums kopā 21.komanda, un tur pat arī 4.komanda. Sākas lielais negaiss. Visas trīs komandas esam satupušas zem vienas egles izcirtuma sākumā. 4. un 21.komanda dodas tālāk, negaidot, kad pāries negaiss. Mēs vēl stāvam, notiek diskusija – doties tālāk vai gaidīt, kamēr pāries? Man un Edgaram kļūst auksti, savukārt Johans negrib izlīt un tādēļ grib palikt uz vietas. Kopīgs lēmums tomēr doties tālāk, nevis stāvēt uz vietas. Izcirtums. Jocīgi, bet nav takas, lienam no tā ārā pa pašu nozīmētu maršrutu. Ceļš - braucam, pēc kāda laika no viena cita piebraucamā celiņa izbrauc arī 21.komanda. Braucam, 7.punkts jau tuvu, satiekam pretī braucošas komandas, kas dodas pāri labi sadīgušam laukam. 7.punkts pie ezera. Saslēdzam riteņus un gaidām savu kārtu pie laivām, kādas 15 minūtes.

Laivu posms. Pēc skata jau laivas izskatās stabilas, bet, kāpjot iekšā, nu tā vien liekas, ka tūliņ apgāzīsimies. Man nekas nav jādara, tikai jāsēž. Airējas Mārcis un Johans, orientējas Edgars. Uz pirmo punktu aizbraucam galīgi šķībi. Ko darīt?! No kļūdām mācāmies un pārējos punktus atrodam precīzi. Ja punkts atrodas tālāk no krasta vai niedrēs, Edgars tam dodas pakaļ viens. Vienreiz gan viņš atskrien atpakaļ – tiesnesis pie punkta! Kāpjam no laivas ārā un ejam visi, pat stiepjot līdzi laivu – tā ātrāk. Izkāpjot no laivām drausmīgi salst, zobi klab. Tas laikam tādēļ, ka sēdēju slapjumā. Finišējot laivu posmu mūsu prātos jau sāk parādīties reāla interese par 34.komandu (Dace un Ilārs). Izrādās – viņi pirms divām minūtēm aizbraukuši, velni tādi! Sākam dzīties pakaļ.

Velo posms. Uz 8.punktu pēc lauku krustošanas GPS speciālisti nedaudz kļūdās, nākas riteni pastumt caur brikšņiem, bet tas nekas – ir siltāk! Neko vairāk tā arī neatceros, sāk gribēties ēst. Tomēr nolemjam doties tālāk, kamēr kaut cik gaišs.

Kur un kā bija 9.punkts, neatceros, tas vien liecina, ka tajā brīdī bija pārpūle.

Ceļā uz 10.punktu izbraucam uz lielo ceļu un ~3 km pirms punkta nolemjam apstāties, lai sariktētu gaismiņas un paēstu. Kamēr tur rosāmies, daudz komandu mums aizbrauc garām. Pauze ieilgst – kāda pus stunda. Johans atkal čammājas, mums – pārējiem paliek auksti, jo jāstāv un jāgaida.

10.punkts. Galīgs sviests! Jātiek peldus pāri upei ar visiem riteņiem. Esmu sašutusi, nu kāpēc!!?? Auksts, tumšs. Pakojam savas mantas un gaidām rindu. Vieni pirms mums noģērbušies, bet tomēr nelien pāri un izstājas. Pirmā upei pāri dodos es, jo visātrāk esmu noģērbusies un sapakojusies. Uzvelku vesti, uzlieku somu un ... baidos lekt iekšā, jo saka, ka ūdens pāri galvai. Kādas muļķības?! Tikai līdz kaklam! No sākuma turos pie virves, bet tā grūti pārvietoties. Laižos vaļā un peldu pāri. Straumi jūtu tikai nedaudz pie otra krasta. Tur sekls līdz ceļiem, bet krasts stāvs. Bļāviens pār visu upi, ka netieku augšā. Bet tad kaut kā pieķeroties pie krastā augošās zāles un uzraušos augšā. Gaidu pārējos. Ātri, ātri ģērbjos. Svaiga sajūta un nav auksti. Vienīgi nevaru atrast savus cimdus, izrādās – esmu mistiski iepakojusi tos pie konfektēm nevis drēbēm. Ā, peldēju pāri ar kurpēm kājās, starp citu – nemaz netraucē!

11.punkts. Tīri patīkami braukt, tiešām gribas braukt! Liels, plats ceļš. Johans saka, ka tas veidots, lai savienotu Rīgu ar Maskavu pa taisno. Braukšana laba tikai vienā brīdī ceļa vietā liela peļķe. Bet kopumā ceļa posms OK. Pie punkta viena komanda stājas ārā.

Uz 12.punktu pa taisno 3 km, bet apkārt ~ 14. Mēs nolemjam braukt apkārt. Braucot salst manas slapjās kājas. Pie šī punkta atkal viena komanda stājas ārā. Tiesnesim ugunskurs sakurināts, paliek siltāk. Tiek ēstas tik pat kā pēdējās sviestmaizes. Es no komandas, kas stājas ārā, mēģinu sadiņģot kādas maizītes, bet šiem nekas vairs neesot.

13.punkts. Uz to brīžiem braucam ātri, brīžiem lēni. Garš pārbrauciens. Pa ceļam satiekam puisi stumjam riteni, pēc kāda brīža arī komandu, kas gaida viņu krustojumā. Vēl viena komanda tiek panākta apdzīvotā vietā. Puiši brauc pa priekšu, meitene ar karti – nopakaļ. Pēc brīža abi puiši aizbrauc taisni pa asfaltu, nenogriežoties pareizajā ceļā, bet meitene apstājas un mēģina viņus sasaukt. Paldies dievam – pret mani nekad tā nav izturējušies! Jāāāāāā ... un te sākas iebrauciens vienās mājās pēc “ūdens”. Jā, šeit jau es biju maksimāli dusmīga uz Johanu – manuprāt galīgi nevajadzīga pauze, ja zina, ka līdz starpfinišam nav tālu un ūdeni varēs dabūt tur. Pie tam, kamēr mēs atpūšamies, suns apēd mūsu pēdējās sviestmaizes, labi, ka saglābjam marķēto maisiņu. Pēc šīs pauzes nemaz necenšos mīt ātri: kāpēc jāskrien, ja varam atļauties taisīt tik garas pauzes? Savas dusmas arī nemēģinu slēpt. Punkts, tiesnešu nav. Braucam uz velo posma noslēgumu, nu jau dusmas pāriet un varu netraucēti mīt.

Starpfinišs. Jā, kārtīga atpūta. Ieripinām riteņus zālē. Tiekam sīki un smalki informēti par notikumiem trasē, arī kāju posmā (paldies par to Kristīnei!). Feini – var aiziet uz civilizētu tualeti! Pašsajūta uzreiz uz augšu. Tiek ēstas rozīnes un rieksti, man pat nekārojas. Kamēr atpūšamies un gatavojamies kāju posmam, finišē Taka un pēc kāda laika arī Brīvnieki.

Kāju posms. Dodamies ceļā. Pieskrien viens puisis un prasa, kā mums iet. Nav pat, ko atbildēt: “Labi, dodamies kāju posmā”. Viņiem esot ritenis nojucis, žēl. Ā, un 34.komanda aizgājusi kāju posmā pirms 2,5h un viņi arī šobrīd pēdējie. Mēs posmā dodamies kā 11-ie.

14.punkts tiek ātri atrasts, tur mums iedod kartes pārējam kāju posmam. Pastudējam un pa taisno dodamies uz 15.punktu. Tiek pārspriests, kā Brīvnieki šo posmu veikuši naktī, cik viegli vai grūti ir bijis šķērsot purvu. Pa brīžam kādas pēdas redzam, pa brīžam tās pazūd. Punktu atrodam diezgan precīzi. 34.komandu esam iedzinuši par 5minūtēm.

Uz 16.punktu dodamies pa ceļu, punkts tālu. Pie mums pietur mašīnas un apjautājas, kur tuss un kā mums iet. Es jau nogurusi, grūti kaut ko sakarīgi atbildēt: “Nu, dodamies no punkta uz punktu”. 16.punkts no ceļa pāri pļaviņām. Nedaudz pie tiesnešiem atpūšamies un aprunājamies par to, kā VX-ā gāja, kāda pašsajūta šobrīd.

Dodamies tālāk un 17.punktu. Ceļa posmā jāšķērso daudz izcirtumu. Beigās mūsu GPS-iem grūti saprast, kur esam, uz kuru pusi punkts. Bet kopīgiem spēkiem Johans ar Edgaru punktu atrod. Meitenes punktā priecīgas. Mēs esot pēdējā komanda, kas jāsagaida. Šeit daudz odu, tiešām daudz! Palīdzam meitenēm iziet ārā no meža uz ceļa. Esot naktī ievestas, bez kartes, nemaz nezin, uz kuru pusi tām doties. Pie mājām un baļķu kravas viņas paliek. 34.komanda pie šī punkta iedzīta jau par stundu. Pavīd cerība līdz posma beigām viņus panākt.

22.punkts. Pie punkta redzam, kā 34.-ie dodas tālāk. Nu jau vairs nav šaubu, ka apdzīsim. Liekas, ka kādam no viņiem sāp kājas. Tiesneši sīki un smalki stāsta, kā iepriekšējām komandām gājis specuzdevumā.. Brīdina, lai nekādā gadījumā neizdalāmies un punktus vairāk meklējam gar ceļu. Padomu ņemam vērā un dodamies uz ceļu.

Laikam jau attāluma izjūta nekāda, 800m jau jābūt noietiem, bet ceļa nav. Bet patiesībā jau tālāk tas ir. Nostājamies gar ceļu viens otra redzamības zonā un dodamies uz priekšu. 2punkti ir. Trauksme, esam paņēmuši nepareizu virzienu un novirzījušies no ceļa! Grūti, pavisam grūti sasaukties kopā! Kamēr vācamies kopā, atrodam vēl 2punktus. Šoreiz paņemam pareizi virzienu un uz priekšu! Nav tālu jāiet, kad atrasti vēl 2punkti. Ejam uz ceļu un dodamies uz beidzamo punktu. Pļavas vidū vēl viens punkts, drošības pēc tam skrienu pakaļ. Tālāk mežmalā vēl viens punkts, bet tam vairs neskrienu pakaļ, nav spēka. Uz beidzamo punktu un līdz finišam nekā ievērojama, bet nu jau varēja pār pļavām redzēt takas. Visgrūtāk ir iet pa asfaltu.

Finišs. Zane pirmā mūs sagaida. Tiešām jauki! Arī organizētāji un tiesneši. No komandām vairs tik pat kā nevienas nav. Aija vēl ir – viņiem arī labi gājis, ar to arī viņus apsveicu! Vispirms dodamies ēst. Kamēr ēdam, uzzinām, ka kopvērtējumā esam septītie – speciālbalva. Vispār jau liels nogurums, eju uz pirti. Fantastiski, silts ūdens, kā pie cilvēkiem! Jā, bet mūsu 34.komanda, viens no otra specuzdevumā noklīduši un līdz ar to nefinišējuši. Tagad gan žēl.

Uz Rīgu mašīnā miegu ciet. Johans arī mieg ciet, vajag citu šoferi! Pie šosejas apstājamies, nedaudz nosnaužamies, bet man tas neko nelīdz. Braucam tālāk, par katrām varītēm cenšos acis turēt vaļā. Tas nu ir viens no grūtākajiem uzdevumiem!

Viss kārtībā – esmu savā gultā!