Līgatne

 

Datums: 31.08.2003

Dalībnieki: Andis, Mārcis, Aigars par šoferi

Vieta

Pārvietošanās veids

Attālums

Cikos sākts

Cikos beigts

Līgatnes upe

laivas

~8km

12:00

17:00

Sagatavošanās vasaras pēdējam laivu braucienam tika uzsākta divas nedēļas iepriekš -skat. sākumlapas 30.08.2003. tekstu.
Rezultātā 30. augusta vakarā sēžam ar Andi un Aigaru vienā no Vecrīgas krogiem. Tā kā nedēļu līst ir skaidrs ka ūdens jau ir :). Palēnām pierunāju abus braukt rīt uz upi. Beidzam krogošanu agri un dodamies pa mājām.
Nākošā rītā savācamies visi ap desmitiem pie Armanda pēc laivām. Aigaram smagā poha, tomēr bija aizgājis dzert tālāk. Skaidrs, laivā viņš nekāps. Savācam vienu pūsli, kaijaku un kaijaka airi. Ap 11.15 esam pie Ķempju dzirnavām, joprojām līst. Saimnieks saka ka pirms pus stundas aizbraukuši kaijakisti un līdz ar to arī dzirnavdīķis ir nolaists, bet ūdens vienalga ir augstāks kā jebkad līdz šim šajā upē.


Upe. (visas bildes ņemtas no WWTeam lapas)

Taisamies un kāpjam upē. Adrenalīns kāpj ar katru aira vēzienu, jo pa upi braucu pirmoreiz ar kaijaku, pa bīstamu upi. 100m aiz dzirnavām ir zems tiltiņš. Pēc pūšļotāja ieraduma atspiežos pret to ar rokām domājot turoties izspiesties zem tā. Mani momentāli sagriež šķērsām un apgāž. No pārsteiguma palaižu airi. Upe ši vietā ir ļoti sekla. Mani uz sāniem apgāztu izrauj pa tiltapakšu, kur izdodas uzcelties atspiežoties pret gultni ar roku. Arī Andis ir piebraucis un dzenās pakaļ airim. Es ar rokām izairējos krastā. Un gar krastu eju pakaļ Andim. Aiz līkuma viņš manu airi ir noķēris un es to saņemu atpakaļ. Turpinām braukt. Esmu aizbraucis kādus 50m pa priekšu un gaidu, jo kaijaks iet uz priekšu reizas trīs ātrāk par pūsli. No līkuma izpeld Anda airis un redzu ka viņš pats ir krastā. Panāku airi straume to ieķīlē starp akmeņiem upes vidū. Braucot garām to izvelku, bet tagad pats vairs nevaru paairēt jo otrs airis traucē un tuvojas upes līkums ar kārtējo koku sagāzumu. Metu airi krastā, ar vienu aici pamanu ka tas pa pusei paliek ūdenī atstraumē. Kāpju krastā skatīties kas Andim atgadījies. Ejot garām vietai kur izmetu airi to vairs neatrodu, straume tomēr aizvilkusi to prom %^&^$#. Atnāk Andis. Izrādās jamais braucis gar pašu krastu, atgrūdies ar airi un par to viņam uzreiz uzgāzusies neliela pāris pirkstu resnuma ar saknēm izskalota apsīte. Pats vesels, pūslis vesels, tik airis palaists. Paejam pa upi uz priekšu, bet airi tā arī neatrodam. Zvanu Aigaram, lai ved šurp rezerves airi, Andis iet uz ceļu viņam pretī. Es eju vēlreiz nesekmīgi meklēt airi. Pēc pusstundas atkal esam uz upes.
Sarunājam ka viņš brauks nedaudz pa priekšu un brīdinās ja kas nopietns būs. Un visu laiku viens otra redzamības lokā. Upe kļūst arvien interesantāka, straujāka, grūtāka. Lūk arī pirmais aizsprosts. Pirms tā šoreiz jau krietni garāks koku sagāzums. Jatur iebrauksi labi nebūs, jo izkāpt tur ar nav kur un upe pazūd zem aizsprosta pilnībā. Apnesam. Pēc neilga laika sākas dīķis, tātad drīz būs otrais aizsprosts. Pirms paša aizsprosta redzams ka pa visam nesen te bijis par metru augstāks līmenis. Andis signalizē ka jābrauc malā. Kāpjam ārā un pa dubļiem stiepjam laivas apkārt. Jāsaka ar ka visu šo laiku līst, vairāk vai mazāk, bet līst. Brīžiem ar nelīst :). Viss ūdens tiek laists pa mazo dambi, skats ļoti iespaidīgs. Lielais dambis sauss, dēļu grīda vietām izlūzusi, laikam remontēsies. Par klintīm šajā vietā vairs nav tik lielas sajūsmas kā pirmajā reizē. Laižam tālāk. Koku sagāzumu kļūst vairāk un sarežģītāki.


Upe un koki tajā.

Daļa jau labi pazīstami. Iebraucam Līgatnes teritorijā ko iezīmē kanalizācijas ievads upē. Sākas upes netīrākais, bet interisantākais posms. Pie kādas pārgāzes panākam kaijakistus. Andis ar pūsli nolaiž bez problēmām. Man ir nelabas aizdomas par šo pārgāzi. Ilgi minstinos pirms braukt. Pirms pārgāzes ir līkums kuram nedaudz virs ūdens līmeņa ir pārgāzies koks, tam pārkratos pāri, tad seko neleils sagāzto koku radīts uzpludinājums un apmēram metru augsta pārgāze. Lēnām, meklējot labāko vietu, braucu pie pārgāzes. Laižu lejā un apgāžos atsitoties ar laivas apakašu pret slīpu koku. Pieķeros pie izgāztā koka zara un nelaižos vaļā, turu arī airi. Kad izbāžu galvu no ūdens redzu ka kaijakisti ar interesi vēro kas notiks tālāk. Palaižu airi un redzu ka viens no viņiem uzreiz to savāc. Laiva piesmelta, lienu krastā viscaur slapjš. Kaijakists atved airi. Paldies.


Vieta kur apgāzos

Viņi aizbrauc tālāk. Andis gaida nedaudz tālāk. Sataisos un braucam tālāk. Piebraucam pie koku sagāzuma kurš ir braucams, bet labāk šo apnest. Apnesu pa stāvu desmitmetrīgu klints krastu, grūti gan stiept laivu. Tālāk braucu ļoti prātīgi un uzmanīgi un izdodas izbraukt ar sarežģītas vietas kad esmu nomierinājies. Pavisam drīz ir klāt Līgatnes ieteka Gaujā. Rāpjamies ārā un aprunājamies ar kaijakeriem no kuriem viens ir Aleksandrs kurš bija Labas grupā pavasarī Kaukāzā. Pēc brīža lejā nobrauc Aigars kurš pamanījis rosību upmalā. Ieraujam balzāmu, pārģērbjamies un braucam uz kafejnīcu kurai braucām garām pa upi.
Viss tālākais jau ir tikai pasakas un teikas. Tapēc tās lai paliek mutvārdu folklorai :).


Mārcis