Kaukāzs 2004,
L.Zeļenčuka, Teberda.

24.09. – 05.10.

        Izbraukšana piektdienas vakarā 19.00, tiek pārcelta uz 20.00. Par vadītāju Armanda vietā būs Vitālijs. Un vēl neskaidrība ar pārtiku un maršrutu.
       Tātad ierodos pirms astoņiem, jo man par izbraukšanas laika pārcelšanu paziņoja. Sapazīstos ar cilvēkiem, vienīgais ko zinu ir Uģis. Aprunājamies par sīkumiem un aizejam līdz veikalam. Kad atgriežamies ir ieradies Boriss ar Ritu, Armands un Mārča (baltais) busiņš. No Armanda tiek dabūta videokamera. Vienīgajai grupas meitenei tiek uzticēta aptieciņa. Pēc ½ stundas ierodas Aleksandra (sarkanais) busiņš. Busiņi tiek ātri piekrāmēti, sasēžamies un laižam.
       Pirmais pitstops uzreiz aiz Rīgas robežas.
       Trīs aizmugurējie mūsējā busiņā sāk dropi kurai pārējie nepievienojas, reizēm kļūdami ļoti skaļi un traucējoši. Parādās tendence bieži apstāties dažādu iemeslu dēļ.
       Uz robežas aizķeršanās nav. Otrā pusē uzpildāmies, sagaidam busu un laižam tālāk. Kādsesot piefiksējis arī Grizlija busu.
       Joprojām bieži apstājamies un ilgi stāvam, attiecīgi uz priekšu kustamies lēnāk kā vajadzētu.
       Pa ceļam ēdam ceļmalas ieskrietuvēs. Paēst var sākot no 0.5Ls. Aiz Rostovas pie Donas bija Eļci – vieta kur daļai no mūsējiem izdevās paēst pa 6Ls, kaut ēdienkartē nekā tāda nebija. Cenas dotas par 100gr. Un salāti maksāja dārgāk kā šašliks, ko neviens nepaskatījās un manliekas apčakarēja arī uz svaru, norēķini bez čeka. Tās ir ceļmalas ēstuves labajā pusē, skatoties no Rīgas puses. Saimnieki – Armēņi un vienīgā vieta kur bija iekšārāvēji – apkalpojošās meitenes. Pretī ir ēdnīca „Dona” kur var paēst zem lata, par sanitārajiem apstākļiem gan jāaizmirst.
       Nedaudz tālāk nopērkam arbūzus un maisu ar kartupeļiem, paldies Tomam.
       Nepagāja ne trīs diennaktis kad esam klāt.Pa tumsu, tā ap 2-3 naktī svētdienas naktī ierodamies pļavā aiz Arhīzas ciema. Ir auksts, kaut pa ceļam līdzenumos bija +27oc. Sabūvējam teltis un liekamies gulēt.
       Pamostos pirms saullēkta, vajadzības spiests. Bet gulēt ar vairs negribu. Saullēkts kalnos, jaa das ist fantastish.
       Atnāca tā pati tante no kuras pirku zeķes iepriekšējā gadā. Neko sakarīgu sarunāt nevaram, tik uzzinu ka viņa dzīvojot kaut kur pa ieleju uz augšu.
       Savācu malku un gaidu kad kāds pamodīsies, jo manas šķiltavas ir busā. Saulītē jau ir silti. Pirmie pieceļas Armands (ne tas kas no Amatas) un Toms, turpmāk tekstā A/T. Ātri saštukojam brokastis no tā kas ir. Kad esam brokastis piebeiguši uzrodās vēl daži, citi gan gulēja vēl ilgi.
       Pēc pieprasījuma piesakās pirmie dežuranti – Aija ar Vitoldu un sāk saimniekot. Mēs sākam likt kopā kaķi. Vitālijs ik pa brīdim pienāk un sāk komandēt, izrādās tas tracina ne tikai mani.
       Vienubrīd manī iestājās šoks un apjukums, jo ieraudzīju Grizlija busiņu paripinām garām mūsu nometnei no kalnu(!) puses. Cilvēkiem, arī man spēja reaģēt atgriezās tikai tad kad busiņš jau bija garām nometnei. Uzmanību pievērst izdevās un no busiņa izkāpa Iļja, viens pats. Aprunājāmies, izrādās viņu nometne bija augstāk un atbraukuši ir kādas piecas stundas pirms mums. Pārējā grupa ir uz upes, arī Jana un Grizlijs. :) Super.
       Pēc minūtēm divdesmit jamie, viens rafts divu kaijaku eskortā piestāj pie mums. Prieks satikt Karpatu cīņubiedrus. Aprunājamies, salīdzinām brauciena programmas. Ir cerība tikties ar viņiem vēl, un tad viņi brauc tālāk.
       Kad kaķi sastelēti, esam ar nobrieduši tos izmēģināt L.Zeļenčukas augštecē. Sakrāmējam baltajam busam uz jumta trīs kaķus un laižam. Ūdens augštecē ļoti švaks, būs kratīšanās pa akmeņiem.
       Seko ilga ģērbšanās, taisīšanās pirms pirmās kāpšanas upē. Un tad aiziet, pirmie brauc A/T, tad Aija ar Vitoldu un pēdējie es ar Uģi. Kritums upē ir varens, tik ūdens par maz. Lielā, tādā riktīgi lielā ūdenī es tur iekšā nelīstu. Kritums visu laiku ļoti liels, strauji pagriezieni, krūmi, koki, upe šaura. Riktīgs krīkings. Uz augšu pa abām satekupēm droši vien ir vēl skarbāk, bet arī seklāk. Nobrauca, līdz nometnei, gaidām raftu kurš arī aizbraucis iesildīties.
       Kamēr gaidām raftu atbrauc Grizlijs ar visu bandu, esot nobraukuši visu upi pa četrām stundām. Pirmajā kanjonā aplikuši raftu. Hehe. Nometne 40min aiz Lielgabala. Es ar gribu braukt. Tā kā pie mums notika diskusijas cik tālu braukt un vai vispār braukt, tad ar Grizlija grupu nekas netika sarunāts un viņi aizbrauc. Žēl gan.
       Diskusiju rezultātā mūsu kaķis un A/T kaķis dodas uz leju. Ir karte. Bet netika precīzi sarunāts kur mūs savāks busiņš, par ko vēlāk dabūjam piparus no Vitālija. Tas gan ātrumu nemazināja :).
       Ar Uģi esam daudz-maz saairējušies. Pirmo sprāgstošo (vzrivnaja) nobraucam bez izlūkošanas pa labo pusi, otro apskatāmies. Trīs pakāpes, kur pirmajās divās riktīgi šūpo un trešajā jāiet pa labi starp diviem akmeņiem izkārpoties no galvenās straumes. A/T nepaspēj un viņus uzmet uz akmens, mēs ejam kādus 50m aiz viņiem un lai mūs neuznestu virsū viņiem nākas izbraukt precīzi :). Atstraumē aiz krāces sagaidām viņus un dodamies tālāk. Pēc 10-15min. sākas kanjons. A/T brauc pa priekšu ~100m. Forši šūpo, slaloms starp akmeņiem, mucas. ~300m pirms lielgabala(puška) nepareizi ieejam piltuvveida mucā – viens balons aizķērās mucas augā aiz akmens, otrs metru zemāk kuļās pa mucu un mūs apgāž. Ātri uzraušos uz apgāztā kaķa, aiz muguras uzkāpj arī Uģis bez aira. Mēģinu stūrēt, bet nepaspēju izgriezt un mūs uznes uz diviem tuviem un lieliem akmeņiem. Sēžam stabili :). Domāju apgriezt kaķi un turpināt braukt normāli. Straume atnes pie kaķa Uģa airi, savācam. Saku ka griežam riņķī, bet Uģis pārprot un priekšu iegriež starp akmeņiem un turpinām braukt otrādi, knapi paspēju uzlēkt uz aizbraucošā kuģa. Kreisajā pusē ~200m pirms lielgabala ir laba atstraume kur sēž A/T un palīdz mums tikt krastā. Mūsu kaķa baloni krietni nolaiduši un aizšļūkuši uz priekšu. Caurumu nav, rāmis vesels. Savedam kārtībā braucamo. Uģim pirmais toveris, jams ar bālu ģīmi nopīpē divas cigaretes. Ejam skatīties Lielgabalu. Izplānojam trajektoriju un braucam. Upes straume izdara korekciju – visur jābrauc pa taisno, smalkos manevrus nevar paspēt izdarīt. Nobraucam bez problēmām. Jau sāk krēslot. Braucam vēl kādas 10 minūtes un lienam ārā, pa krēslu neko vairs nevar saprast uz upes. A/T aiziet uz Grizlija nometnes pusi ar domu, lai uzved mūs augšā, bet pēc 10min. atbrauc kopā ar mūsu balto busu un Vitāliju kurš mums sadod pa mizu, par nesaskaņošanu. Vienalga esam ļoti apmierināti ar braucienu.
       Nometnē vakariņas jau gatavas. Pārģērbjos un aiziet pēc zupas. Bija garšīgi. Tovakar vairākkārt sanāk stāstīt par overi. Man jau ar pirmais nopietnais.
       Nākošajā dienā visi iet uz Arhīzu, uz tirgu. Es un Aleksandrs – šoferis paliekam nometnē. Mēs tur esam jau bijuši.
       Vēlāk novācam nometni un kāpjam kuģos. Laižam lejā bez izlūkošanas, bet drošinot viens otru. Visi bez overa nobrauc aiz Lielgabala, pamiksējam braucēju sastāvus un braucam vēlreiz no pirmās sprāgstošās. Kanjonā toveris Armandam ar Vilmāru. Braucam tālāk. Otrajā kanjonā svarcēlāju vingrojumus ar kaķi pa akmeņiem rāda Vitālijs ar Tāli. Mēs sēžam aiz akmeņiem atstraumē un garlaikojamies. Interesantākā vieta otrajā kanjonā ir kur upes vidū, līkumā ir liels akmens, labajā pusē daudz akmeņu, bet kreisajā ir jāpaspēj iegriezt, jo galvenā straume atsitās pret akmeni un tad tikai pagriežas.
       Aiz otrā kanjona vēl nedaudz šūpo, bet nekā interesanta vairs nav.
       Aizbraucām uz leju, un kādā labā nometnes vietā mūs jau sagaida busiņi, kāpjam ārā. Uzēdam un braucam augšā līdz pirmajai sprāgstošai, lai izvizinātu gribētājus ar kaķiem. Kanjonā toveris Tomam ar Mārci-šoferi. Aiz kanjona vēl pamainām komandas un laižam līdz nometnei. Vakariņas, ugunskurs, diskusijas un gulēt.
       Eh, mūsu virtuves dežūra. Kad modina, ceļamies un ejam saimniekot. Vitālijs iedod produktus un arī komandē kā tos gatavot. Man ir iebildumi. Rezultāts – normāls. Palīdz visi kas pamodušies tā agrāk, tāpat kā citus rītus. Paēdam un braucam uz augšu pagaidām pēdējoreiz vizināties pa L.Zeļenčuku. Bez toveriem nobraucam līdz ūdenskritumam. Tur pļaviņā ir riekstkoki, par činārām tos sauc. Riekstus meklēt rudenī zem koka, trīsstūrveida, ar pirkstiem izlobāmi un garšīgi. Galvenais ka daudz.
       Tātad pakojamies, paikojam, atēdamies arbūzu.
       Uznāk lietutiņš – visu laiku bija saulīte, bez mākoņiem. Nu nekas. Lecam un laižam uz Dombaju. Otrā ieleja uz Čečenijas pusi. Upe Teberda. Krustojumā uz Dombaju piesienas īpaši kretīniski menti, 100rbļ no busiņa. Visi dusmīgi. Braucam. Karačajavai un Teberdas ciemiem iznesamies cauri un ap 18.00 esam Dombajā. Ir problēma ar teltsvietām. Viens vietējais džipists mēģina ievilkt savā nedabeigtajā viesnīciņā, kaut tikai uz vakariņām. Beigās paliekam alpīnistu nometnes drupās (30rbļ no deguna), kurināmais – bāzes atliekas. Vāram vakariņas īpaši smirdīgā atmosfērā, nekad neizmantojiet vakariņu ugunskuram krāsotus dēļus. Pēc vakariņām dažiem ir vēlme iepazīties ar vietējiem krogiem, ciemā izrādās ir pazudusi elektrība. Tomēr Uģis atnes ļoti labu vietējo dzīvo alu. Ilgi nesēžu, rīt jākāpj kalnos.
       Kalnos kāpšanai sadalāmies divās grupās. Fiksie kāpēji un iesācēji + invalīds, t.i. es (pēc VX sāp celis). Ejam šur, ejam tur un satiekam otru grupu kuru bez atļaujām nepalaida kur gribējās. Tālāk ejam +/- kopā. A/T pa mežu aizgāja apiet robežsargus.
       Uzkāpām(jo elektrības ta nav) pa vagoniņu ceļa trasi pirmos divus(?) posmus līdz NLO. Tur sadalāmies un tālāk kāpju viens pats. Kamēr atpūšos pie labiekārtota strautiņa, pienāk aprunāties vietējais, ceļot tūristiem mītni tepat pie NLO. Foršs puisis, papļāpājām par šo-to. Bet tad atnāca viņa priekšnieks un visu sabojāja. 5 min saviesīgas sarunas un jau piedāvā 7 dienu tūri pa kalniem ar zirgiem, 1000rbļ(20ls) dienā no cilvēka. Dārgi. Lēnām kratos no viņa vaļā. Sadzeros ūdeni un kāpju augšā. Tas bija grūti, bet ir tā vērts. Kamielis, skati, kalni, eh skaisti. Tālumā redzu piecus mūsējos, aiz manis nevienu neredzēju, bet bija. Kāpju pa taisno, bieži atpūšos. Uz kores panāku priekšējos, pienāk arī Vilmārs. Uzēdam un ejam uz virsotni - 3.1km.v.j.l. Izskatās tālu, bet normālā gaitā ½ stunda. Un no augšas var redzēt Elbrusu (60km). Esam uzrāpušies blakus grēdā (blakus galvenajai Kaukāza). Mūsu grēdiņā ir vēl viena virsotne, bet nav laika uz turieni iet. Fotografējamies un kāpjam lejā. Uz kores satiekam fikso kāpēju grupu, kas ar dodas uz virsotni. Pie kores ir trošu ceļa gals, tur viens vietējais palūdz novest lejā zirgu. Tā kā ejam pa ceļu tas ir ok. Vedam. Tiek sarīkota džigitu fotosesija. Komplektā ar zirgu nāk suns. Izskatās ka gana / uzmana mūs. Piesienam zirgu pie veikaliņiem uz kalna. Man uz leju iet krietni lēnāk, jo vairāk jāsaudzē celis. Sadalāmies. Mēs ar Tāli ieejam nometnē ap 21.00, jau stundu kā tumšs. Drīz atnāk arī pārējie. No kalniem ir atgriezušies visi. Vakariņas, tēja, alus, sarunas un gulēt. Bija vēsi. Laiks bija apmācies, bet nelija.
       No rīta svētku brokastis, pēc kurām ar krēsla palīdzību mētājām manu vārdabrāli kuram šodien ir dzimumdiena.
       Šajā dienā paredzēta skarbākā ūdens daļa. Teberdas augštece. Teberda izveidojas satekot Alnauzai ar Dombaju-......... . Divas traki skarbas upītes.
       Izlūkojam braucamo gabalu, saīsinām, jo neviens nezin kā bez overa izbraukt vienu ļoti sarežģītu vietu, un pirms tās vēl ir arī koks upē, par kuru nav skaidrības vai var tikt garām. Mums ar Vitāliju ir taktiskas domstarpības, man nākas piekāpties, jo viņš ir kapteinis un arī daudz pieredzējušāks. Pirmie brauc A/T, nes pamatīgi, sākumā +/- ok, mucā aiz metrīgas pārgāzes viņus apgāž. Mārcis-šoferis visu filmē, citi drošina. Sarunājam ar Vitāliju kā brauksim un aiziet. Sākums labs, bet kur plānots iegriezt nevar, nes garām. Pārgāzes mucā nokrītu no kaķa, Vitālijs pazaudē airi. Mani izmet no mucas rokas stiepiena attālumā no kaķa un es momentā uzrāpjos atpakaļ. Airi atdodu Vitālijam. Pēc brīža noķeru viņa airi un vēl pēc brīža stājamies malā. Tas ir labais, emociju litriem. Kādu laiku adrenalīns vēl neatiet. Tiek pamanīts Toma airis atstraumē pie otra krasta un savākts. Esam pārsituši balonu mūsu kaķim, bet caurums ir mazs un zem protektora, tā ka to nemaz nemeklējam. Turpmākajā braucienā ik pa laikam jāuzpūš. Izlūkojam nākošo krāci, tālāk braucu ar Uģi. Iestājas atslābums un vienaldzība, nobraucam slikti. Tālāk šiveras, sekls un ik pa laikam kaut kas interesants, ieskaitot telefona vadus 0.5m virs ūdens.
       Pēcpusdienā lienam ārā ar domu meklēt nometnes vietu šai pašā ielejā, bet ārpus rezervāta teritorijas (tur nedrīkst). Uzēdam un braucam. Uzreiz aiz rezervāta robežas aptur ments un par kautkādu caurlaižu trūkumu pieprasa 100$, Vitālijs sarunā par 300rbļ, bet ir traki dusmīgs uz šitiem izspiedējiem. Mūkam prom no šīs ielejas. Vairāk mentu neuzrodas (viņiem paveicās).
       Domu braukt uz Melno jūru ~400km norok Aleksandrs-šoferis. Un nometne tiek uzcelta L.Zeļenčukas ielejā, pie ūdenskrituma. Nometnē jūtamas dusmas un neapmierinātība.
       Nākošajā dienā nobraucam lēnā garā vēlreiz L.Zeļenčuku bez toveriem. Ūdens jūtami cēlies. Tagad visu laiku apmācies un dažreiz ar uzlīst. Pēcpusdienā sakravājamies un laižam uz māju pusi.
       Pie Maskavas iebraucām milzīgā tirdzniecības – izklaides centrā. Šoferi liekas gulēt. Ir trīs stundas kāju izlocīšanai.
       Vietējajos un pārdevējos izraisu aizdomas, jo esmu iededzis, ar nedēļas bārdu, atšķirīgi (pārgājiena variantā) ģērbies un kā jau pēc kalniem nedaudz mežonīgs. Pērkot tēju kafejnīcā (50rbļ=1ls) to dabūju tikai tad, kad nauda ir pie pārdevējas. Sēžu un vēroju maskavniekus.
       Satiekamies daļa pie ieejas, daži ir paspējuši piekosties. Ejam uz busiem. Pa Maskavu staigājot ir jābūt līdzi pasei un tam papīram ko dod uz robežas un kur spiež reģistrācijas zīmogu. Savādāk sūdi, vai vvz cik liels kukulis.
       Uz robežas, jau Latvijas pusē mūsu busiņu sūta uz rentgena pārbaudi. Par kontrabandas šņabi viņiem iebildumi nerodas, laikam par maz vedam, hehe.

 

Viss.

Šī brauciena bildes bildes. Fotogrāfi Vilmārs, Tālis un Vitolds.

Tekstā pieminētās Latvijas grupas bildes,

un vēl pie Grizlija