Kaukāzs, L.Zeļenčuka.

2003.g 25.04 –04.05

2400km uz vienu pusi

Izbraucām piektdienas vakarā ap 11.00. Jau kavējam 2.st. Papļāpājam ar šņabīti un ejam gulēt. Uz robežas sargu maiņa krievu pusē, kopējā gaidīšana 4-5 st. Visu braukšanas laiku ēdam, guļam, runājam. Vairākas reizes aptur milicija, vienreiz par zīmes neievērošanu 300 rubļi, pērējās nezinu. Parasts sods ir 50-100 rubļu (1-2 Ls)

Pirmdien ap 5,00 no rīta pamostos busiņā kurš apstājies. Izkāpju ārā un esmu kalnos aiz Arhīzas ciema. Visapkārt sniegotas virsotnes, augšā kalnos redzamie koki arī apsniguši. Aust saule, ļoti skaisti. Ejot pēc malkas izeju uz pļavu kur redzama grēda kas puslokā pagriežas. Uz kalna nogāzes tālumā ir kāda māja. Laikam ļoti tālu. Grūti aptverami izmēri un attālumi. It kā tepat esošās (redzamās) kalna nogāzes un virsotnes īstenībā ir kilometru un vairāk augstāk no manas atrašanās vietas. Augstumus sāku noteikt salīdzinot koku augstumus uz nogāzēm ar kokiem uz vietas. Uz virsotnēm redzami akmeņi, kas droši vien ir desmitmetrīgas klintis. Ļoti skaisti. Ilgi stāvu un skatos. Pēc tam aizskrienu pēc fotoaparāta un atkal ilgi skatos uz kalniem.

Vēlāk pie ugunskura paēdam brokastis, padzeram tēju, viss notiek nesteidzīgi. Kopumā izjūtas izcilas. Izskatās visi ļoti priecīgi, cits par atgriešanos kalnos, cits pirmoreiz tos ieraugot, un arī, beidzot esam klāt.

Daļa grupas guļ, daļa aizgāja kalnos, daži uz Arhīzu. Ap 9-10 sākam izkraut piekabi un salikt kaķus. Galvenais speciālists Armands aizgājis uz Arhīzu. Darbus vada Pāvels un Jānis ar sievu un Dakteris. Vatslāvs izvelk savu melno kaijaku saulītē un gatavojas krāsot. Tā kā baloniņš nepūšas, tas tiek atgriezts un kaijaks ar krāsu (elektrozaļu) apšļakstīts. Pēc pusdienām kajakeri ir savākušies un kāpj upē, meitenes filmē un aizbrauc viņiem līdz. Mēs turpinām likt kaķus. Atgriežas Armands ar Bulgāru un darbi sāk ritēt straujāk.

Manī vēl ir lielpilsētas steiga.

Saliekam divnieku un abi ar Pāvelu dodamies to izmēģināt. Aiznesam kādus 300m un braucam līdz nometnei, visiem baigā sajūsma. Man doma – nu kā tad būs. Viss labi. Nobraucam divas reizes šo gabalu, tad man apnīk staipīt kaķi un metam mieru. Pirmās sajūtas – kuģis ir stabils un viegli airējams, tikai jāpierod pie viņa. Manā pusē priekšējais balons laiž gaisu. Seko nesteidzīga nometnes dzīve. Pēc 4-5 stundām atgriežas kaijakeri, esot L.Zeļenčuku nobraukuši. Viss kārtībā.

Vakarā sadalām paiku un kaijakeri un viens četrinieks aizbrauc uz lielo Labu. Paliekam mēs – Pāvels, Vitālijs (grupas vadītājs), Saša (šoferis), Armands, Oksana, Eduards un es.

Pēc vakariņām dzeram šņabi un stāstām stāstus u.t.t. Paliekam trijatā es, Armands un Eduards. Piedzērāmies galīgi lupatās (1,5l kopā).

Laikam otrdiena.

No rīta pamodos no tā ka rej suns. Dīvaini, suņi šeit tāpat vien nerej, lienu ārā. Ir atnākusi vietējā tantiņa ar zeķēm tirgoties, izlien arī Vitālijs. Nopērkam katrs pa pārim vilnas zeķu (50 rubļi). Kā gan viņa piespieda suni riet lai mūs pamodinātu. Pļāpājam un kaulējamies kādu pus stundu. Ir jau diezgan vēls – saule augstu.

Pamostas Saða un pamodinām visus pārējos. Brokastis un ejam uz Arhīzu. Galva nesāp, tikai tāds nogurums. Arhīzā tirgus. Nopērku no skaistas čerkesietes vilnas džemperi par 350RUR, paēdam saldējumu.

Kopš iepriekšējās dienas ir redzētas jau vairākas citas grupas.

Ejam atpakaļ. Man apnīk vilkties un atraujos no pārējiem, slāpst.

Pēc pusdienām novācam nometni un aiziet. Braucam, Pāvels apskaidro par kaķa stūrēšanu, par kļūdām neko nesaka. Ir grūtības ar to ka viņš sauc “na ļevo” , “na pravo”, kamēr pārtulkoju, eh no sākuma uz diviem akmeņiem trāpījām. Pēc tam aiziet gludi, sāku arī pats stūrēt, negaidot Pāvela komandas. Viss kārtībā. Skati no upes fantastiski, bet to vajag redzēt.

Pirmā krāce – 1.Vzrivnaja, ejam izlūkot, notusējam kādas 15min., atnesam foto un ejam ar Pāvelu braukt. Nobraucam bez aizķeršanās.

Četriniekam iet grūtāk. Regulāri sēž uz akmeņiem, griežas otrādi u.t.t. grūti vadām kuģis. Galvenie airētāji Vitālijs un Armands. Pēc kāda laika 2.Vzrivnaja, jau interesantāka. Nobraucam divas reizes. Pirmā perfekti, otrajā reizē nedaudz aizķeram vienu akmeni. Pie otrās bija plāksnīte kādam kas šeit gājis bojā. Un ūdenskritums. 200m aiz krāces taisām nometni. Vakariņas, sarunas, ugunskurs un ejam gulēt. Nosalu. No rīta sataisāmies un braucam tālāk.

Eduards un Armands pēc vakariņām kāpa kalnā. Vitālijs nepamanīja ka šie aizgāja un sāka uztraukties, jo bija jau pavēls un tumsa iestājas diezgan strauji, bet kāpelēt tumsā pa stāvām nogāzēm ir bīstami, pēc kādas stundas viņi atgriezās un viss bija kārtībā.

Nākošajā dienā nobraucām trešo sprāgstošo un divus kanjonus, no kuriem vienu nemaz nepamanīju – upe, šaurāk un pilna ar akmeņiem. Kanjonu Puška ilgi izlūkojām (800m), mēs ar Pāvelu braucam pirmie. Sākumu un vidusdaļu nobraucām labi, tad aizķērāmies aiz akmeņa, ņegogrobs no manas puses un atlikušo daļu nobraucām sāniski un atmuguriski. Šī arī vienīgā vieta kur varējām apgāzties. Pēc ½ stundas bija 3 sprāgstošā – viegla. Tālāk upe akmeņaina, plata, sekla.

Aiz kanjona ir nometnes vieta, bija daudz cilvēku. Platforma ūdens malā un estakāde mašīnas remontam.

Vakarā tiek nolemts rīt vairs nebraukt. Atkal vakariņas, ugunskurs, sarunas ar šņabi un gulēt.

Šodien kāpjam kalnos. Vitālijs kāptgribētājus pamodina agri, saule vēl nav uzaususi. Kāpjam uz ūdenskritumu nepaēduši, nebūtu protestējis nepaņemtu arī batoniņus līdzi. Aizejam līdz ceļa beigām un rāpjamies augšā. Daudz sīku taciņu, kas parādās un pazūd. Tas ir grūtāk kā domāju. Kad uzkāpts ~2/3 sākas akmeņi un kļūst vēl stāvāks. Kad esam pie ūdenskrituma – fotografējamies, nedaudz atpūšamies un kāpjam tālāk. Izskatās ka Vitālijs par to nav sajūsmā. Uzkāpjam virs ūdenskrituma, ļoti skaisti un drīz ausīs saule. Uzkāpjam vēl virs vienas klints. Ilgi sēžam un priecājamies par skatiem un austošo dienu. Ļoti skaisti. Var redzēt nometni, kas vēl krēslā.

Visu laiku kāpām gar upīti (strautu).

Nolemjam iet atpakaļ pa otru klints pusi. Vitālijs neko negrib dzirdēt par kāpšanu šī paša kalna virsotnē. It kā nav tālu :). Ejam pa klinšu augšu apkārt. Lejup iet ātrāk, bet jāuzmanās ar vairāk, zem lapām augsne un akmeņi slīd. Vitālijs demonstrē kalniešu nokāpšanas paņēmienu ar nūju. Lejā nokļūstam daudz ātrāk kā augšā.

Pa ceļam uz kalna nogāzes blakus maz lietotam meža ceļam mētājas trīs šņabja pudeles. Tiek izteikti minējumi, kā tās šeit nokļuvušas.

Netālu ir vairāki avoti, padzeramies – ūdens garšīgs. Pa meža ceļu uz leju var arī skriet. Pēc 15min esam nometnē. Brokastis vēl nav, ēst gan gribas ļoti. Fiksi sakuram uguni, brokastīs putra.

Pamodinām Pāvelu un Aleksandru (Saša – šoferis) un ātri jaucam ārā kaķus, vācam nost nometni, jo līdz vieniem jānokļūst pie observatorijas KPP.

Sēdēt busiņa šaurībā pēc trīs dienu brīvības ir neērti un smacīgi. Uz KPP paspējam. Braucam augšā no 1,6km.v.j.l uz 2,1km.v.j.l pa serpentīnu. Saša dzied gruzīnu un krievu dziesmas. Apkārtne strauji mainās, zemākās virsotnes paliek zem mums, parādās sniegs, augšā vairs nav koku. Uzbraucam augšā, visapkārt, cik tālu vien var redzēt ir kalni, sniegotas virsotnes. Uz tām var skatīties ilgi. Ielejas un tālākie kalni, tādā kā miglā, vai putekļos.

Visu laiku bija skaidrs laiks un karsts, virs +20oC (30.04?).

Šajā vietā ir vairākas observatorijas. Viena liela (6m? spogulis) pārējās mazas (0,8 – 1,5m spoguļi) ir arī klasiskā debesu vērošanas ēka. Ekskursija gida pavadībā pa lielo observatoriju. Gids – zinātniskais līdzstrādnieks izstāsta mums teleskopa uzbūvi, tapšanas vēsturi, interesantus faktus par visuma uzbūvi. Ir fotogrāfijas. Teleskopu var apskatīt tikai pa gabalu aiz stikla. Visā ēkā nav apkures, siltais gaiss pārplūstot var izraisīt spoguļa deformāciju (termiskā izplešanās).

Ar jautājumiem viņu ilgi nemokam un ejam ārā. Pie ieejas mūs pārķer saimniecības pārzine (pēc izskata) un ieved suvenīru tirgotavā. Oksana, Pāvels šo to arī nopērk.

Tā kā Andis prasīja lai atved viņam Elbrusa bildi un gids apstiprināja ka no virsotnes Elbrusu var redzēt es ar Pāvelu un Vitāliju eju uz augšu. Pēc kāda laika redzam ka mums seko arī Oksana un Eduards.

Kad nonācām līdz vietai kur sākas sniegs Vitālijs sāk mūs baidīt ar sniega aklumu, kas var uznākt ja kāpsim augstāk bez saulesbrillēm un grib aizliegt kāpt augstāk, bet Pāvels kalnos ir ne jau pirmo reizi un tāpēc turpinām kāpt divatā.

Čības uzreiz kļūst slapjas, visapkārt sniegotas virsotnes, bet tālākās sedz migla – arī Elbrusu. Uzkāpām augšā ātri, augstums ~2,4km.v.j.l. Izbaudām kolosālos skatus, īpaši iespaidīga ir blakus virsotne, kas ir par kādu kilometru augstāka pēc Pāvela vārdiem un arī bīstamāka esot. Toties skaista bez gala. Nofotografējamies uz virsotnes. Ir arī kaut kādas celtnes paliekas (pad. laiku).

Nofotografēju attālu, daļēji miglā esošu virsotni, kas iespējams ir Elbruss. Kāpjam lejā, jo Vitālijs droši vien uztraucas. Ik pa laikam iebrūku sniegā pāri pa celim, sērsna netur. Nokāpjam līdz Vitālijam un lēnā garā dodamies atpakaļ uz observatoriju. Eduards un Oksana gāja uz virsotni pa citu ceļu, ar līkumu, toties sniega bija mazāk.

Atpakaļ ejot pārspriežam tūrisma attīstības iespējas Latvijā un vai to vajadzētu padarīt masveidīgu, pelnīt šajā jomā. Mūsu viedokļi nesakrīt Aizejam līdz observatorijai un paliekam piesaulītē ar Pāvelu žāvēt kājas, ir saulains un maigs vējiņš. Pāvels stāsta par saviem daudzajiem pārgājieniem, par kalniem, par upēm, par to kā uzsācis šādu dzīvesveidu.

Pēc ½ stundas ierodas arī Eduards ar Oksanu un mēs dodamies dzert tēju ar cepumiem uz kafejnīcu, kas netālu no observatorijas. Kafejnīcas, vai drīzāk restorāna iekārtojums ir dažādu stilu un laikmetu sajaukums – kaukāziešu, padomju un mūsdienu. Telpā ir vairākas ļoti skaistas lietas, kokgriezumi un kalumi.

Braucam lejā ielejā, prom no skaistajām virsotnēm.

Šīsdienas programmā vēl paredzēts klostera, kurš atrodas senas Alānijas impērijas pilsētas vietā, apmeklējums. Ieejas vārtus apsargā karavīri. Klostera teritorija ir liela, baznīcas viena no otras tālu, tāpēc braucam iekšā ar busiņu. Pārbraucam upīti pa braslu un pēc metriem 300 ir pirmā un pati mazākā baznīca. Visas baznīcas celtas X.gadsimtā. Tālāk vēl divas baznīcas, savādākas. Redzami seni mūri, kāpnes. Bija arī apūdeņošanas sistēmas atliekas. Kāds vietējais aiz tālākas baznīcas gana zirgus un piedāvā mums nometnes vietu vēl kādu ½ km uz priekšu aiz klostera uz klostera, vai viņa zemes. Pa teritoriju braukā arī citi tūristi. Izbraukājām, izstaigājām teritoriju, kopā kādas 2 stundas. Braucot atpakaļ uz vārtiem izrādās ka upītē pacēlies līmenis par ~20cm. Bet tas nekas, busiņš tiek pāri.

Observatorijas ciemata veikaliņos iepērkam dzeramos (alu, vīnu) un dodamies meklēt nometnes vietu uz leju pa ieleju. Ir jau diezgan vēls. Ātri ierīkojam nometni un paēdam vakariņas, pēc vakariņām alus, vīns, kas nu kuram, un ejam gulēt.

Un tagad pēdējā diena pie upes.

Ceļamies vēlu, beidzot noskujos pēc izbraukšanas no Rīgas. Paēdam un lēnām taisāmies uz aizbraukšanu. Ir daudz laika, jo jātiekas ar Labas grupu tikai pēcpusdienā. Aizbraucam apskatīt uz klints uzgleznotu ikonu (X.gs.), 150m pa vertikāli, kāpjot pa taku. Nekā īpaša gan nebija. Vietējie taisa biznesu ar kserokopijām.

Pēc 1/2 stundas iebraucam pilsētā Zeļenčukskaja, kalni palikuši aiz muguras un redzami pie apvāršņa. Esam 2 stundas par agru un braucam apskatīt apkārtnes arhitektūras pieminekļus.

Aizbraucām uz ciematu kurš atrodas 30km no pilsētas. Ciems liels, bet ir tikai privātmājas, daudzas rotātas ar skārda pusmēnešiem, citām īpatnēji ornamenti uz žogiem un māju sienām. Ciemā, liela zāļaina lauka vidū uzbūvēta mošeja. Pēc izskata pavisam nesen būvēta, un liela. Izbraucam cauri ciemam un pa grants, zemes ceļu dodamies kalnu virzienā uz kādu citu ciemu. Kad tur nonācām neviens vairs negrib doties ar kājām vairāk
us km lai apskatītu drupas.

Braucam atpakaļ meklēt šašliku. Zeļenčukskajas pilsētā apstaigājam tirgu un kafejnīcas, šašlika nav, paēdām pad. laika tipa ēdnīcā kur daži vietējie jau iesākuši dropi. Visur skan krievu popmūzika.

Pēc kartes pilsētā ir vēl viens tirgus un dodamies uz turieni. Armands un Saša paliek pie busiņa. Armandam sāp kāja, Saša guļ, viņam visa nakts būs jābrauc. Pa ceļam uz tirgu ir parks ar Ļeņina pieminekli – eksotika. Tirgus gandrīz jau beidzies, nopērku šerbertu un rupjmaizi. Visi kautko nopērk, ejam atpakaļ.

Otra grupa vēl nav atbraukusi, jau kavējas. Dzeram alu, pļāpājam, vispār garlaicīgi un nevar Labiešus sazvanīt. Pēc ~1 ½ stundas atbrauc arī viņi, sāku jau dusmoties, bet tomēr prieks atkal redzēt pazīstamas sejas un runāt vairāk latviski. Pārrunājam kā gājis, visiem ir daudz ko stāstīt. Pārkraujam mantas uz piekabi un pārsēžamies busiņos tāpat kā šurpbraucot.

Tālāk jau seko atpakaļceļš kur galvenais bija pirts piemaskavā, robežas šķērsošanas un tās īpašās sajūtas kad esi tikko atgriezies mājās.

 

Viss.

Šī brauciena bildes