Piektdien pirms četriem esmu pie Mārča Purvciemā, ar nelielu līkumu dodamies uz Jēkabpili, kur pēc ilgas meklēšanas un gaidīšanas tiekam pie krietnām vakariņām. Edgars un Aiva sen jau galā un nepacietīgi zvana mums. Pēc astoņiem vakarā jau pilnīgā tumsā ierodamies pie Salas skolas un diezgan lielā steigā sataisāmies startam. Mugursomas ir gaužām smagas, toties laiks itin labs, tikai miglains.

Liela daļa komandu skriešus metas uz kp, mums pēc iespējas ātrāk gribas palikt vieniem un savā tempā uzsākt distanci. Bez steigas, izmetot nelielu līkumiņu, tiekam līdz punktam. Atgriežoties pie velosipēdiem, lielākā daļa komandu ir jau prom.

Kā jau parasti sākums ir pa labi braucamu ceļu, pēc dažiem km nogriežamies nelielā sānu ceļā un pārbraucam pamatīgiem pauguriem, ātrums nobraucienos pat līdz 40km/h, kas nebūt nav patīkami pilnīgā tumsā. Priekšā tālumā šur tur manāmi sarkanās mirgojošās velo lampiņas, bet mums aiz muguras praktiski tikai tumsa, tātad esam gandrīz pēdējie. Lai arī pāris reizes apstājamies un pētām kartes, tomēr pabraucam garām ceļa galam, kas ved uz kp no D puses, bet līkums šajā gadījumā ir maznozīmīgs. Izbraucam uz grantsceļa un pēc pārsimts m pa sliedēm pļavā dodamies uz punktu, pretī no kalna brauc komanda pēc komandas. Satiekam arī Jurģi un Ario no “Piemetēja”.

22:17, laižam atpakaļ no kalna un seko vairāki km pa nelielu grants ceļu, līdz nogriežam sānu celiņā. Joprojām šur tur manāmas dažas komandas. Drīz kļūst skaidrs, ka satelītkarte ir stipri neprecīza, sevišķi mazo ceļu ziņā maz noderīga, to šajā kartē praktiski nav, bet armijas karte ir veca un ar pārtraukto līniju zīmētie ceļi ir liela loterija – var būt braucams ceļš, var būt stumjams traktorceļš, un var arī nebūt ceļa vispār.

Turpinām braukt pa lauku ceļu, līdz tas beidzas kādā pagalmā, bet pirms tā pa labi atdalās divi aizdomīgi mazi lauku ceļi. Izvēlamies to, kas vairāk pa labi, jo tālāk jau par ezeru neaizbrauksim, bet nākošajā sazarojumā braucam taisni. Te seko pirmās lielākās grūtības ar orientēšanos: sliedes mūs izved cauri kādam mežiņam pļavā, aiz kuras seko krūmi. No tiem pretī iznāk komanda, kas stāsta, ka priekšā vairāk pa kreisi ir ezers, tā varot saprast pēc pīļu pēkšķēšanas un ūdens šļakstiem. Tātad esam nepareizās sliedēs, minam atpakaļ līdz pēdējam sazarojumam un dodamies pa labi. It kā kļūda nav pārlieku liela un uz kopējā fona varbūt pat maznozīmīga, tomēr rodas bažas, ka netiekam galā ar orientēšanos jau sacīkšu sākumā un esam nominuši liekus km un zaudējuši laiku, spēkus, un nav arī īsti skaidrs, kāpēc tā kļūdāmies, acīmredzot ir vairāk jāizmanto kompass un jāseko pareizajam azimutam.

Nākamās sliedes ir pareizās un pēc kāda laika izbraucam uz lielāka ceļa. Griežam pa labi un te seko diezgan neizprotams krustojums, kas atkal jau īsti nesakrīt ar karti. Dodamies pāri pļavai pa nelielām sliedēm Z virzienā. Sliedes ir svaigas un beidzas nesen izzāģētā izcirtumā. Pabraucam atpakaļ un paejam drusku vairāk pa labi, viss liecina, ka arī šīs sliedes tepat kādā izcirtumā beigsies. Neesam vienīgie, kas meklējam pareizo ceļu. Nobraucam atpakaļ no kalna un dodamies pa kādām sliedēm vairāk pa kreisi. Šīs ir īstās!

Ir pagājis krietns laiciņš kopš starta, migla kļūst arvien biezāka. Ēst vēl negribas, bet dzeram gan daudz, varbūt ka slāpst arī no sāļā buljona, ko ēdu Jēkabpilī. Dodamies pa lauku un meža traktorceļiem tālāk, līdz nonākam uz lielā ceļa, griežam pa labi un pēc maza gabaliņa nogriežamies pa kreisi. Asfalts! Drīz nonākam pretī dzirnavām, līdz kurām aizstumjamies pa pļavā iemītu ziloņu taku. Šeit ir tiesneši. Edgars uzkāpj uz vellapēda un nokompastrējas punktā. 01:24, kopš starta pagājušas gandrīz četras ar pus stundas.

Šis kp sagrāva pēdējās ilūzijas par precīzām kartēm un korektām kp leģendām – šīs sacīkstes nav klasiskā orientēšanās precīzās kartēs, meklējot kp pēc ļoti konkrētām precīzām leģendām, te vajadzīga cita pieeja un arī veiksme jeb laimīgā loze ceļu un mežu loterijā!

Līdz “Zeltlejām” aizbraucam bez problēmām, iebraucam pagalmā, atstājam vellapēdus šeit un dodamies mežā Z virzienā. Pagalmā un mežā ļoti daudz cilvēku, pārsvarā no tautas klases, tiek ūjināts un taujāts pēc kp, un diskutēts par kp atrašanos un pareizo virzienu. Kopā ar Edgaru izmaļamies pa brikšņiem un purviņiem, bet nav nekādu pazīmju, ka tuvumā varētu būt kāds avots, nav pat precīza priekšstata, kādam jāizskatās avotam šādā mežā un tumsā. Atgriežamies pagalmā tukšā. Pēc diskusijām nolemjam, ka atpakaļ mežā tajā pašā virzienā nav vērts doties, ir nelielas dusmas un neizpratne uz organizatoriem par šādiem kp, bet tie nu visām komandām ir vienādi! Pagalmā satiekam Aiju, kas stāsta, ka kp jāņem pa kādu ceļu, bet ne caur šo pagalmu, bet kaut kur gar pļavas malu. Dodamies atpakaļ līdz pēdējam krustojumam un atrodam kādas sliedes vairāk pa kreisi. Aizstumjamies līdz meža malai un atkal dodamies punkta meklējumos. Vispirms Edgars un Mārcis paiet pa pļavu līdz meža malai, bet drīz atgriežas. Tad mēs ar Edgaru paejam vēlreiz gar meža malu māju virzienā. Izmetam loku, satiekam komandu, kas it kā nāk no mājas, kā arī kādus, kas dodas uz to, nolemjam, ka nav vērts iet tajā pašā mežā, kuru jau reiz izvandījām, šeit joprojām daudz dalībnieku nesekmīgi riņķo apkārt. Aizejam atpakaļ līdz vellapēdiem un Edgars ar Aivu aiziet pa sliedēm mežā, no kura pirms brīža iznāca komanda, pēc visa spriežot – paņēmuši punktu. Beidzot kp ir rokā, bet zaudēta noteikti vairāk kā stunda! Skrobis.

Izstumjamies atpakaļ uz lauku ceļa un dodamies tālāk. Migla ir īpaši bieza, luktura gaismas kūlis ir kā bieza siena priekšā, migla krīt lejā kā sīku pilieniņu mākonis, brilles, lukturis un pārējais kļūst mitrs. Nonākot uz grants ceļa, griežam pa labi un minam tālāk. Pēc pāris km it kā jābūt krustojumam, taču kā nav tā nav. Piemetot kompasu, virziens ir uz Z, kas mums labi der, bet šoreiz esmu pilnīgā nesaprašanā, pa kuru ceļu tad īsti braucam. Neesam vienīgie, kas dodas šajā virzienā, un atpakaļ noteikti nav jābrauc, paļaujos, ka gan jau nonāksim kādā zīmīgā vietā, kur konstatēsim precīzu savu atrašanās vietu. Skaidrību ievieš ceļa zīme ar uzrakstu “Sunākste”. Lai arī šis nav gluži tas variants, kas bija plānots, bet der ne mazāk slikti. Braucot cauri Sunākstei, divas reizes nogriežamies pa labi un dodamies punkta virzienā. Domāju, ka drīz būs jāšķērso dzelzceļa sliedes, bet kā nav tā nav. Ieskatoties satelītkartē, saprotu, ka nekādam dzelzceļam arī nav jābūt, melno ceļu esmu noturējis par dzelzceļu. Turpinām braukt pret kalnu, līdz apstājamies pie ceļu sazarojuma autobusa pieturā. Edgars izlasa tās nosaukumu “Liepukalni”, bet kartē nav tāda māju nosaukuma, toties ir “Lapsukalni”, kas atrodas pa labi no šī ceļa jau aiz kp. Neskatoties uz odometru, secinu, ka esam jau garām un laižamies no kalna lejā, meklējot kādu sānu celiņu pa kreisi, ko ievērojām jau šurp braucot. Atrodas sliedes, kas ved pa pļavu kalnā. Mēs ar Edgaru paejam kādu gabalu pa tām, līdz nonākam uz grants ceļa, acīmredzot tā paša, kas atdalījās autobusa pieturas vietā. Tātad tomēr par ātru meklējam kp! Nedaudz skrobīgi minam atpakaļ kalnā un pēc kāda laiciņa nonākam līdz īstajam sānu celiņam, šeit satiekam vairākas komandas, arī uz ceļa pretī punktam tusējas vairākas komandas, šķiet, arī Vivacolor no tautas klases. Abi ar Mārci uzkāpjam kalnā līdz kokam, no kura lejā laižas Intars no Shibusa. Koks iespaidīgs, ar dažiem resniem zariem augstu virs zemes, vienā no kuriem piestiprināts kp. Man kā garākajam lemts kāpt augšā, sākumā Mārcim uz pleciem. Nav patīkami, jo nav kur kārtīgi aizķerties. Nedaudz trīcošām rokām un kājām nolienu lejā. Ir laiks ieēst – notiesāju vienu sviestmaizi, kā arī kārtējo šokolādes batoniņu.

Sākumā domājam braukt pa mazu lauku celiņu, nogriežot nelielu līkumu, taču tas tepat lejā pie mājām praktiski izbeidzas. Uzkāpjam atpakaļ kalnā un braucam pa lielo ceļu. Pēc pāris km griežam pa labi. Pabraucot garām dažām mājām apmēram pēc pusotra km iebraucam mežā. Lai arī mums jādodas taisni uz priekšu, labākais ceļš griežas pa labi. Der arī šāds variants un braucam tālāk. Tuvumā aiz mums vēl kāda komanda. Pēc 300m nogriežamies pa kreisi. Meža ceļš kļūst aizvien švakāks un, ripinoties no neliela kalniņa, Edgars apmet kūleni, nobraucot ar seju pa zemi. Traktorceļš ieved mūs izcirtumā, otra komanda aiziet lejā no kalna un pa meža traktorceļu tālāk Z virzienā, es vēl cenšos izcirtuma DR malā atrast ceļa turpinājumu. Kad tas neizdodas, nolemjam uz kp iet pēc virziena un sekojam priekšgājējiem. Seko viens no nopietnākajiem velo stūmieniem šajās gonkās. Mēģinām apiet biezākos brikšņus un slapjākās vietas. Pēc kāda laika izejam un stigas, kas ved mūs uz ZA. Lai arī virziens no vajadzīgā atšķiras par 90 grādiem, tomēr ejam pa stigu, jo līdz upei tāpat jātiek un tad gar to iesim uz kp. Pamazām aust rīts, kas ļoti priecē. Nonākam līdz upei vai drīzāk jau platam grāvim un sākam iet pa kreisi gar krastu pa nu jau labi redzamu ziloņu taku. Ar zināmām grūtībām šķērsojam vairākus grāvjus un laužamies cauri brikšņainam mežam, līdz beidzot kopā ar Lielisko shibusu nonākam pie kp. Tiesnese no pretējā krasta mūs piefiksē, un ir pozitīvs pārsteigums, ka esam pacēlušies par gandrīz 10 vietām augstāk! Tātad arī pārējiem neiet viegli. Noskaidrojam arī, ka Idioti X šeit ir jau bijuši, bet Piemetējs vēl nē.

06:56, ir jau praktiski gaišs. Kopā ar Lielisko shibusu turpinām stumties tālāk gar krastu pa iemītu taku. Pa pretējo upes krastu uz punktu aizbrien OK Mona komanda, kas man atgādina pagājušā gada VX Rudeni, kad es kopā ar viņiem šķērsoju grāvi purvā ceļā no kp14 uz kp15, un toreiz es nodomāju, ka mūsu komandas (Plato-S) temps ir pietiekošs, jo Mona ir no tām komandām, kas parasti tiek līdz galam. Toreiz viņiem tas arī izdevās, bet mums gan nē. Nez kā viņi tiks līdz punktam pāri upei? Vai tiešām kāds metīs nost drēbes un bridīs pāri?

Iznākam uz vecām sliedēm un esam izvēles priekšā – doties tālāk gar šo krastu vai mēģināt šķērsot upi. Noejam līdz upei – šeit ir vecs sabrucis koka tilts un kāds pamatīgs koks bez zariem pāri upei. Lieliskais shibuss dodas pāri: Renāte un Intars pa koku tiek pāri bez īpašām problēmām, bet abi pārējie zēni rāpjas pār tiltu, pamanoties arī iekrist ūdenī. Jebkurā gadījumā upes forsēšana nešķiet vilinoša. Pierunāju savējos nešķērsot upi, jo neredzu arī vajadzību pēc tā. Loterija ir veiksmīga un pēc brīža izejam un tīri labi braucama lauku celiņa, pa kuru aizminam līdz dzelzceļam. Pārejam pāri sliedēm un pa iemītu taku nonākam krustojumā. Izlemjam doties uz kp pa šaubīgāko, bet īsāko ceļu. Apkārt sarodas arvien vairāk tautas klases komandu, pretī pabrauc garām arī Guntis un Blondie aļņi no tautas klases. Pie kāda grāvja ir īsts “zilo” tusiņš, viņi nudien nepareizā vietā izmisīgi meklē kp7, bet nav laika apstāties un izskaidrot situāciju. Par nepatīkamu pārsteigumu pēc brīža atkal nonākam pie dzelzceļa, kas šoreiz mums nu nemaz nav vajadzīgs. Nu, atpakaļ mums netik neder, ātri nolemjam, ka pāris km pa sliedēm nav tas trakākais, turklāt atkritīs maldīšanās pa meža ceļiem. Pēc nepilna km esam uz tilta pār Piksteri. Mārcis nokāpj palūkoties un apstiprina aizdomas – šeit ir kp8. Turpinām visai neinteresanto un nogurdinošo stumšanos pa špalām, bet vēlāk braucam pa pļavā iebrauktām sliedēm paralēli dzelzceļam līdz tiltam pār Piksteri. Izbraucam cauri mājām, griežam pa kreisi un pēc 400m griežamies pa labi mežā. Garām nu jau ar kājām aiziet Mona kopā ar kādu tautas klases komandu. Ceļš it kā īstais, tomēr tas stipri izdangāts un samests ar zariem, kā jau lielākā daļa meža traktorceļu, līdz drīz vien arī tas beidzas vai aiziet mums nederīgā virzienā un atkal jau esam spiesti lauzties cauri brikšņiem, līdz atrodam visai švaku ceļu, kas šoreiz pa iemītu ziloņu taku mūs aizved līdz starpfinišam.

Ceļš līdz punktam jau zināms un dodamies atpakaļ pa to pašu ceļu kā šurp, tikai nemetot tādus pat līkumus cauri mežam. Pie kp tusējas vairākas komandas no tautas klases. Izģērbjos un iesmērēju sāpošo muguru un pēdas ar gēlu, laiks arī sausām zeķēm. Šurp gar upi un arī pa dzelzceļu nāk arvien jaunas komandas, tāpēc ātri tinam makšķeres un ejam tālāk.

Pa iemītu taku dodamies cauri mežiem uz DA. Tuvākajās mājās ceļa malā piepildām ūdens pudeles. Saimniece saka, ka savu 35 gadu laikā neko tādu šeit vēl nav redzējusi. Nav laika ilgāk runāties, jo atkal jau tuvojas dalībnieki zilajos kreklos. Praktiski visu ceļu ejam kopā ar tautas klases komandām, kuru brīžiem ir ļoti daudz, dodamies pa taisnu ceļu cauri purvam, lai arī virziens īsti neatbilst. Ar nelielu līkumu, bet pa labiem ceļiem beidzot nonākam drupās, šeit neliela rinda pie kp, kā arī zālītē sagūlušies cilvēki atpūšas. Labi, ka mūsu ceļi šeit šķiras, jo tautas klasei nav kp10. Ir 12:17, kopš starta pagājušas vairāk kā 15 stundas. Joprojām esam apmēram 20.vietā. Arī labi! Laiks ir pavisam silts un saulains, priecājamies, ka ar to mums ir ļoti paveicies.

Uz kp nolemjam doties ar līkumu, bet pa ceļiem. Beidzot esam vieni un nesteidzīgā tempā ejam uz punktu, pa ceļam uzēdot pacietus un skābus ābolus. Noorientēties apvidū nekādu problēmu. Drīz arī nonākam līdz pussalai, bet šeit atkal pārliecināmies, ka ir diezgan grūti uzminēt, ko organizatori sauc par pussalu un tās Z galu: ir pussala, ir sala un ir koki, kas aug dziļāk purvā, kur reljefa pacēlums virs purva sen kā beidzies. Takas izmītas krustām šķērsām, šķiet, ka daudzas komandas šeit kārtējo reizi ir atstājušas kaudzi laika. Izgājuši pa tukšo pirmo riņķi ap pussalas galu, abi ar Edgaru dodamies dziļāk purvā uz salu. Šeit satiekam ukraiņu komanda, kas it kā meklējot punktu vairāk kā stundu. Edgars aiziet līdz meža tālākajam galam un atgriežas. Kartes pētīšanai nav nekādas nozīmes, jo vieta un leģenda visumā ļoti vienkārša, bet skaidrs ir tikai viens – punkts jāmeklē kokā apmēram 4m virs zemes. Turpinām mest lokus ap pussalas galu, taču nesekmīgi. Ir grūti izdomāt kaut ko pareizāku un nav citu ideju, kā turpināt riņķot apkārt. Pēc ilgāka laika mūs sasauc ukraiņi – viņi esot atraduši punktu priedē veģetācijas tālākajā galā. Beidzot! Atkal zaudēts milzums laika, žēl. Ceļam plecos mugursomas un dodamies ceļā. Uzrāpjos priedē un nokompastrējos. Pussalā ierodas arī Eastcon un Vilniaus KK komandas, kuras dalībniekam parādu kp priedē.

Ejam taisni pāri Alinānu tīrelim, vietām tas pavisam forši līgojas. Purvā lēkāju no ciņa un cini – kājas vēl nav tik slapjas, lai mierīgi bristu pa ūdeni. Meža malā atrodam dzērvenes un kāri metam tās mutē. Ieejot mežā, priekšā neliels grāvis ar ūdeni. Gribu atrast ceļa galu, kas zīmēts armijas kartē, taču, paejot kādu gabalu uz A, ceļš neatrodas. Pāri grāvim pa koku pāriet Eastcon komanda, un aiziet uz Z, bet mēs tomēr dodamies R virzienā gar grāvi, meklējot sausāku vietu, lai turpinātu ceļu uz ezeru. Esam aizgājuši jau krietnu gabalu, bet “īstā” vieta neuzrodas. Pārejam grāvi un ilgi laužamies cauri mežam, līdz beidzot iznākam pie mājām “Tīreļi”. Izejam uz ceļa un pēc kāda gabaliņa pa iemītu ziloņu taku aizejam līdz pussalai. Mārcis aizbrien līdz kp. Šeit apkārt vairākas komandas. Uzēdam. Laiks skrien ātri un diena jau iet uz beigām.

Ir nolemts, ka mēs ar Mārci brauksim ar laivu, bet Edgars ar Aivu dosies šķēršļu joslā. Kajakisti no Eastcon aizairējas pa uzpludināto dīķi uz Piksteres, un mēs ar Mārci drīz vien metamies pakaļ. Laiva ir ātra, bet samērā grūti manevrējama. Līdz kp nav tālu, izkāpju krastā pārzīmēt kp 13, un nekavējoties laižam atpakaļ. Brauciens ir īss un patīkams. Aizejam līdz šķēršļu joslai – Aivai un Edgaram jāgaida rindā sava kārta. Dodamies pie ugunskura, žāvējam kājas un uzkožam. 18:15 atskrien Aiva un Edgars – esam pabeiguši šo posmu. Kopš starta pagājušas vairāk kā 21 stunda, tātad lielākā puse no kopējā kontrollaika.

Tuvojas vakars, jau krēslo. Pēc iespējas jāizmanto pēdējā gaismiņa, lai aizmītos līdz nākošajam starpfinišam, kas nav tālu. Gar Čakstēniem izbraucam uz ceļa, pretī nāk Piemetējs. Paspējam ar Jurģi pakliegt viens otram pāris frāzes, cenšos neatpalikt no savējiem. Iegriežam ceļā, kas pa taisno iet uz Priekšāniem, tomēr onkulis tīrumā paskaidro, ka šis ceļš nu nekam neder un jābrauc caur Sēlpili. Nevienu īpaši nevilina sazin cik gara stumšanās pa bezceļu, tāpēc bez garas prātošanas griežam riņķi un laižam caur Sēlpili pa kārtīgu ceļu. Izbraucam cauri Priekšāniem, pēc kāda gabaliņa pļavā nogriežas sliedes pa labi it kā vajadzīgajā virzienā. Tās izrādās pareizās un drīz vien esam pie drupām.

Ap 21:00 pēc nelieliem pūliņiem plosts ir gatavs un komandas smagākā puse aizairē tumsā, bet mēs ar Aivu dodamies uz dzirnavām, kas atrodas ceļa malā apmēram 2km no Daugavas. Sākusies mūsu otrā diennakts šajā gonkā. Karte ir somā un paļaujos uz atmiņu, lai tiktu līdz dzirnavām, nav jau arī nekā sarežģīta. Kad tumsā uz debesu fona atpazīstam dzirnavas, tās šķiet aizdomīgi tumšas un klusas, tomēr, ejot tuvāk, atrodas gan tiesneši, gan daži dalībnieki. Uzejam kalnā pa taisno un apejam vecai skābbarības bedrei. Dzirnavu mūris šķiet diezgan gluds ar maz izciļņiem un robiem. Aivai šie ir pirmie mēģinājumi rāpties pa mūri. Katru no maršrutiem uzkāpju pirmais un tie nesagādā nekādas problēmas, Aldartornī esmu rāpies augstāk un tas bija daudz grūtāk. Arī Aiva tiek galā ar uzdevumu un abi priecīgi dodamies atpakaļ uz SF. Līdz dzirnavām turp un atpakaļ kopā noieti apmēram 4km.

Ir apmēram pusē viens, kad dodamies ceļā. Esam distancē jau apmēram 27 ar pus stundas. Sākam rēķināt, ka diez vai varam paspēt iziet visus posmus līdz finišam. Tas nekas, pagaidām vismaz nekas neliecina, ka mums draudētu izstāšanās pirms kontrollaika beigām. Esam gatavi cīnīties līdz kontrollaika beigām. Laiks ir labs – samērā silts un bez nokrišņiem. Ejam pa taku gar Daugavu, krasts kļūst arvien augstāks un stāvāks. Tumsā šķiet, ka līdz ūdens virsmai ir apmēram 6-8m. Taka iet gar pašu stāvkrastu un ir visai nelīdzena, iešana prasa būt uzmanīgam. Nenormāli nāk miegs. Šķiet, ka brīžiem jau uz mirkli atslēdzos. Ierosinu tepat pļaviņā pagulēt, bet pārējos neapmierina vieta tuvu takai, šosejai un upei. Tālāk jau seko brikšņains mežs praktiski bez piemērotām vietām gulēšanai. Mārcis ēd šķīstošo kafiju, lai aizdzītu uzmācīgo miegu, bet es atsakos no tās. Ik pa brīdim liecos pār krasta kraujas malu un skatos lejā, meklēdams slēptos kp. Pēc nezināma laika Aiva pamana kp un komandā tūlīt uzvirmo satraukums un liela rosība. Punkts tiešām ir lejā pie krasta kraujas, bez virvēm norāpties praktiski nereāli. Tas ir kas jauns. Mēs ar Aivu uzvelkam gurnu sistēmas, piestiprinām pie kokiem divas karabīnes, caur kurām izvelkam virvi, un laižam Aivu lejā uz punktu. Man tas šķiet dikti lēnu un sāku jau nožēlot, ka pats nepieteicos laisties pēc punkta. Aiva nokompastrējas un tiek uzvilkta augšā. Ir liels prieks, ka neesam palaiduši garām šo SL. Ierosinu slēptos vairāk nemeklēt un doties uz KP 15 pa ceļu, jo pēc pieredzes šādos posmos parasti nav vairāk par 2 SL, kas mums nozīmē 1 soda stundu, bet lielākas iespējas tikt tālāk un labākajā gadījumā līdz finišam. Aiva ir iekritusi azartā uz SL punktiem, arī Edgars grib iet tālāk gar krastu, un mēs turpinām lauzties pa taku, kura kļūst aizvien švakāka un iešana grūtāka. Vēl kādu laiku pukstu par to, kas mums ir svarīgāk – kārtējā nebeidzamā laušanās pa brikšņiem, ko mēs esam darījuši bezgala daudz un darīsim arī turpmāk, vai virvju josla, kas mūsu komandai būtu vērtīga pieredze turpmākajām sacīkstēm. Paejam garām kādai laivai un ceļa galam, kas aiziet uz D, acīmredzot uz lielo ceļu. Apejam kādu lielāku līci, kuru noturu par āboliņlapas formas līci starp Oļiem un kp. Vēl pēc kāda gabala upes krastā ir koka būda (zvejnieku?) un aiz tās līcis. Šim vajadzētu būt īstajam, lai arī tā tālākais gals ir izžuvis un ejams sausām kājām. Punkta nav. Vēlreiz apejam ap līci, bet punktu neatrodam. Atsēžamies. Pārējie ierosina doties tālāk. Ielieku lukturī jaunu bateriju, vienatnē atgriežos līdz būdai un sāku iet gar līci, meklēdams kp. Lai arī pārējie ir redzami un dzirdami otrā pusē līcim, tomēr vienatnē ir ļoti neomulīgi, varbūt tāpēc, ka šis nav pilnīgi vientuļš mežs, bet tuvumā ir būda un ceļš. Arvien vairāk man šķiet, ka šim vajadzētu būt īstajam līcim, tomēr punkts neatrodas. Nekas neatliek kā doties tālāk. Sliktākajā gadījumā aiziesim līdz Piksteres līcim, gar to līdz ceļam un mēģināsim ņemt punktu no ceļa. Drīz tiešām ir klāt liels līcis un esam spiesti griezties uz D. Brienam sākumā gar krastu, tad meklējam vieglāk ejamu mežu un, mezdami līkumus attālināmies no ūdens. Cenšos virzīt komandu uz D. Turpmākās minūtes man ir ļoti mokošas un nepatīkamas: jau krietnu laiku, mezdami līkločus, laužamies uz D, kur jābūt šosejai, bet ceļa kā nav tā nav. Praktiski visu laiku skatos kompasā un turu virzienu uz D, vēlreiz un vēlreiz skatos kartē, lai arī tam nav nekādas nozīmes – Z un R ir upe, D ir ceļš, A – mežs, šaubu nav, ka ceļam jābūt! Liels nemiers mani urda un esmu tuvu panikai, visu laiku izmisīgi burkšķu zem deguna, ka tūlīt, tūlīt jābūt ceļam. Beidzot ar lielu atvieglojumu izejam uz ceļa. Kārtējo reizi pārliecinos, ka katrs mežs vai purvs reiz beidzas, ir jābūt pacietīgam! Šādos noguruma brīžos pazūd laika un attāluma izjūta. Ejam uz ZA un pēc pārsimts metriem ieraugām pa kreisi ceļa galā māju uzrakstu “Oļi 0,5km”. Tas nu gan ir šoks: johaidī!! Kas notiek?!! Mēs neesam aizgājuši līdz Piksterei un pat ne līdz punktam, pēdējais lielais līcis ir bijis vēl tikai “āboliņlapas” līcis! Kas notiek ar orientēšanos?! Kāpēc tādas kļūdas? Kur palikusi laika un attāluma sajūta? Vai tiešām širmis jau veras ciet?!

Lai nu kā, vismaz esam uz ceļa un zinām precīzu pašreizējās atrašanās vietu. Griežamies apkārt un soļojam atpakaļ uz DR. Pie ceļazīmes “Dodiet ceļu! 150m” apstājos ceļmalā – ir laiks atpūtai. Atlaižos ceļmalas grāvī. Mugura sāp jau kopš pirmā kāju posma. Ielieku savu mugursomu grāvī aiz egles – gribu atstāt to šeit, jo tāpat atpakaļceļā jānāk garām. Atkal jau nenormāli uzmācas miegs. Ierosinu pagulēt. Pārējie piekrīt, tikai ne šeit – praktiski ar galvu uz ceļa. Ielienam pāris metrus mežā, atrodam nelielu laukumiņu, izklājam plēves un survival blanket un saguļamies cieši kopā.

Ir četri naktī. Esam distancē jau 31 stundu, kas sen jau mums visiem ir jauns rekords. Lai arī visumā neiet tik labi kā gribētos, nav arī ne mazākā iemesla izstāties. Šķiet, ka nebūs problēmas noturēties visas 40h, kaut arī nepaspēsim aiziet līdz galam. Sākumā guļu uz muguras. Aizmiegu. Uztrūkstos no trokšņa un gaismas – acīmredzot garām aizbrauc mašīna, bet viss noris ne kā īstenībā, bet drīzāk kā pa murgiem. Arī Aiva uztrūkstas un nomierina mani. Konstatējam, ka viss kārtībā un atkal atguļos, tā arī īsti nepamodies. Kļūst auksti, pagriežos uz kreisā sāna un atkal cieši aizmiegu. Pamostos no cilvēku balsīm, paceļu galvu – apmēram 50m no mums uz ceļa apstājusies un skaļi runā kāda komanda. Arī pārējie uzmostas. Saku, lai esam klusi un otra komanda paiet garām, tomēr arī viņi nesteidzas, bet sāk spīdināt tālos uguņus mūsu virzienā, droši vien ir neliels pārsteigums atrast mežā guļošus cilvēkus! Tie ir tie paši ukraiņi, ar kuriem kopā meklējām kp10. Ir seši no rīta, vēl pavisam tumšs. Esam gulējuši divas stundas. Drebinādamies ceļamies augšā un sataisāmies ceļam. Kopā ar ukraiņiem aizejam līdz krustojumam un pa kādu traktorceļu piesardzīgi dodamies mežā. Ceļš ved mums vajadzīgajā virzienā un drīz arī klāt kp15. Esam atkal priecīgā noskaņojumā. Re, kā – pagulējām un ar skaidru galvu arī punktu uzreiz atradām! Gulēšana tiešām ir nākusi par labu – ir aizdzīts uzmācīgais miegs; prāts un ķermenis ir krietni mundrāki.

Dodamies atpakaļ pa ceļu, kur nācām šurp, pēc tam pa lielceļu līdz SF2. Atpakaļceļš šķiet samērā īss un 7:29 atgriežamies velo parkā. Šeit palikuši tikai dažu komandu velosipēdi. Ir uzausis rīts. Esam distancē 34 ar pus stundas, līdz kontrollaika beigām palikušas tikai piecas ar pus stundas. Ir diezgan skaidrs, ka pēdējos posmus nepaspēsim, bet veiksmes gadījumā varbūt tiekam līdz virvēm. Nākošajās mājās ir jāuzpilda ūdens, kas atkal gandrīz beidzies.

Braukšana pēc leģendām ir kas jauns mums visiem. Punkti diemžēl kartē nav iezīmēti, tāpēc nedrīkst kļūdīties un novirzīties no pareizā ceļa. Veloposma kopējais garums apmēram 47km, kas šoreiz ir diezgan precīzi, jo organizatori to jau ir izmērījuši un visiem jābrauc pa vienu maršrutu. Uzgriežu savu odometru precīzi uz 76km. Edgars ņem leģendas, es armijas karti, bet Aiva katrā krustojumā uzstāda odometru uz nulles. Sākums iet samērā veikli un par brīnumu konstatēju, ka braukšana atkal ir visai patīkama. Kādā pagalmā saimnieks atnes spaini ar ūdeni un trauku ieliešanai, piepildām pudeles. Bez problēmām aizbraucam līdz punktam. Tas atrodas augstu kokā bez apakšējiem zariem, citas komandas izmantojušas virvi. Ar Mārča un Edgara palīdzību tieku līdz pirmajiem zariem un tālāk arī līdz punktam. Šis ir jau trešais koks, kurā rāpjos.

Pēdējais neveiksmīgais kp šajā gonkā. Bez problēmām aizbraucam līdz lielo ceļu krustojumam pie Puļpāniem, šeit rodas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo pēdējie divi krustojumi nesakrita ar piktogrammām, bet šim ceļam savukārt pēc 1,85km ir jāturpinās mežā kā ļoti sliktam ceļam, kas pēc kartes ir pilnīgi neiespējami – šis ir liels grantsceļš, kas krustojas ar Sēlijas – Salas šoseju. Nobraucam vairāk kā 2km un ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Satiekam 20.komandu, viņi šeit riņķojot jau kopš nakts, stundas deviņas. Tas ir nopietni! Arī daudzas citas komandas te maldījušās, tomēr pēc tam kaut kur aizbraukušas. Drīz parādās arī ukraiņi, pārspriežam situāciju ar viņiem. Rit minūtes, paiet pusstunda, bet skaidrība nerodas. Tiek pārspriestas dažādas versijas par iespējamu kļūdu piktogrammās vai attālumos un idejas par turpmākās rīcības variantiem, ieskaitot zvanīšanu organizatoriem, tomēr nav skaidrs, kā rīkoties – kp kartē nav iezīmēti un līdz tiem varam nokļūt pēc leģendām, bet zvanīt un tikt diskvalificētam, ja tā tomēr nav organizatoru kļūda, nevienam negribas. Piedāvāju savējiem braukt uz Salu, noskaidrot, kas par lietām un kur kļūda, un pēc tam braukt atpakaļ uz šejieni un turpināt velo posmu, tomēr priekšlikums par atgriešanos šajā vietā šķiet diezgan nereāls, jo tas nozīmē nobraukt liekus apmēram 30km. Pēc nelieliem strīdiem nolemjam tomēr atgriezties pie elektrolīnijas, kas ir pēdējais it kā droši un precīzi zināmais krustojums, uz kuru pirms kāda laika jau aizbraukusi 20.komanda un nav atgriezusies. Viens no reālākajiem variantiem šķiet, ka no elektrolīnijas jādodas pretējā virzienā pa kreisi, tomēr te ir trīs apmēram vienādi celiņi, pa kuriem braucot pēc noteiktā attāluma netiek konstatēts vajadzīgais krustojums. Arī ukraiņi atgriežas pie elektrolīnijas un izklāsta savu versiju: ja piktogrammās vai attālumos būtu kļūda, organizatori to būtu mums jau pateikuši, jo pirmās komandas šo posmu izbraukušas vakar vakarā. Tātad kļūda ir pašu darbībā un jāmeklē kāda izeja. Pēc krustojuma un visu ceļu izpētes beidzot aptveru kļūdu un atpazīstu šajā krustojumā piktogrammās nākamo zīmēto krustojumu – ak, dies, cik vienkārši, un viss kļūst skaidrs, žēl, ka jau krietni ātrāk tas neiekrita acīs – tik zīmīgs krustojums! Pasakām savu versiju arī ukraiņiem un ar jaunu sparu ātrā tempā turpinām distanci. Laika ir pavisam mazs, varbūt pat par maz, lai pabeigtu kontrollaikā šo posmu. Kp17 beidzot ir mūsu!

Iebraucot skolas pagalmā, tiekam sagaidīti ar tradicionālo kaucošo sirēnu Kristapa izpildījumā un nelieliem aplausiem. Odometrs rāda 119,5km. Viss! Cauri! Mums šīs sacīkstes beigušās! Esam izturējuši 40 stundas! Un arī šoreiz ir sajūta, ka šī nav mūsu galējā robeža, ja vajadzētu – ietu tālāk. Emociju ir maz vai arī stipri vārgas kā mēs paši. Ir nogurums un sāpes, ir atvieglojums, ka viss beidzies, ir lepnums, ka esam izturējuši, ir žēlums, ka bija tik daudz neveiksmju un neesam aizgājuši līdz galam, ir nepiepildījuma sajūta – mēs varējām vairāk! Jā, ja nebūtu bijušas šīs daudzās orientēšanās kļūdas un neveiksmes, ja būtu kustējušies drusku ātrāk, pūtušies drusku mazāk, gājuši drusku ilgāk, arī mums distance bija pa spēkam! Idioti X vēl esot distancē. Uz pilnas distances iziešanu pretendē 11 komandas. Daudz.

Duša, baseins, tīras drēbes. Pusdienas. Pārrodas Idioti X. Viņi ir aizgājuši līdz galam! Laimīgie. :)