VX Vidzeme 2004

 

Piedzīvojumu sacīkstes: velo, pārgājieni, peldēšana, plosts, laiva, virves.

Datums: 21.-23.05.2004.

Sacīkšu apvidus: Valmieras, Limbažu rajoni

Dalībnieki:    Aiva, Johans, Mārcis, Gusts

 

Vieta

Pārvietošanās veids

Attālums

Cikos sākts

Cikos beigts

Mazsalaca

Pārgājiens

5

22:00

22:45

Mazsalaca – Kaktiņi pie Iģes

Velo, peldēšana

25

22:45

03:45

Iģe – Nātrene – Salaca – Iģe

Pārgājiens

»32

4:00

12:41

Kaktiņi pie Iģes – Mazsalaca

Velo

27

13:40

15:48

Mazsalaca – Rantiņi

Plosts

7

16:45

19:57

Rantiņi – Bezdelīgu klintis – Mazsalaca

Pārgājiens, peldēšana

»9

20:10

23:25

Mazsalaca – Vecates laivu bāze

Velo

17

0:00

2:28

Burtnieks

Laiva

»10

3:00

6:22

Vecate – Mazsalaca

Velo, virves

14

06:45

08:58

 

Kartes:

Mazsalacas pilsētas karte, M=1:16 000.

Topogrāfiskā karte, M=1:50 000.

 

Domāju, ka šoreiz aprakstīt sacīkstes nebūs vienkārši, jo notikumu un emociju bija tiešām daudz, grūti to visu precīzi atcerēties un vēl grūtāk uzrakstīt savus pārdzīvojumus. Toties šoreiz esam gan sabildēti, gan safilmēti, būs daudz skatāmā materiāla.

 

VX Vidzeme 2004 ir piedzīvojumu sacīkstes, to nolikums publicēts www.vx.lv.

Startējam elites klasē, galvenokārt Mārča iniciatīvas dēļ. Viņš saka: ja jau ejam, tad elitē un līdz galam! Mēs ar Aivu it kā būtu gatavi startēt arī tautas klasē, bet tagad, kad sacīkstes jau aiz muguras, laikam būtu žēl, ja nepiedzīvotu to, kam izgājām cauri. Ir jauns komandas biedrs – Gusts, kas iepriekš startējis kopā ar Jurģi un Ario. Mūsu mērķis ir cīnīties līdz galam, neizstāties pirms laika un izvilkt visu kontrollaiku – 40 stundas. Laiks šopavasar ir ļoti skarbs – lai arī jau maija beigas, naktīs ir salnas, gaisa temperatūra vairākus grādus zem nulles, peldēšanas sezona vēl nav sākusies, ūdens riktīgi auksts! Pirms sacīkstēm uzsveru, ka nopietnākais šķērslis šajās gonkās būs aukstums un slapjums, tāpēc, lai mēs izturētu 40 stundas, galvenais nodrošināties ar apģērbu, ņemot līdzi tikai minimālo daudzumu no obligātā un pārējā ekipējuma.

Piektdienas vakarā visi esam sabraukuši pie manis Valmierā un ar divām mašīnām aizbraucam uz Mazsalacu. Kārtīgi paēdam kafejnīcā Miks. Pie Mazsalacas vidusskolas Zane, Edgars un Jurģis jau priekšā, filmē un fotografē. Vairis no “Šibusa” paziņo, ka jāpeld būs daudz un bieži. Tas mani patiešām neiepriecina, nevaru iedomāties, kā šajā aukstumā vispār var ielīst ūdenī. Zinu tikai: ja visi peldēs, tad arī mēs metīsimies ūdenī un močīsim tālāk, vismaz līdz šim vienmēr tā bijis.

Sagatavojamies startam. Krāmējot somu, uzkāpju ūdens maisam, kurā jau iešķaidīts sporta dzēriens, maiss caurs un skrobis tiešām baigais – Monas kausā paspēju novērtēt šo uzparikti, nu būs jāiztiek! Tagad nākas pirms starta ātri izdzert 3 litrus ūdens, liekas, ka kuņģis tūlīt pārplīsīs. Vēlāk distancē konstatēju, ka neesmu paņēmis nevienu virsjaku, kas aizsargā pret lietu, vēju, un kurā varētu gulēt naktī, ja rastos tāda situācija. Tas rada bažas, bet neko darīt – pats vainīgs: no kļūdām nemācos un joprojām esmu paviršs. Arī ķēdes savienotāju esmu kaut kur aizmirsis! Labi, ka ķēde nepārtrūka! Nu nedrīkst būt tik paviršs, tas var dārgi maksāt!

Ieņemam starta vietu, saņemam maršruta aprakstu un Mazsalacas karti. Būs jāpeld pār Salacu jau pie 4.kp jeb pēc dažām stundām, pašā nakts vidū. Ak, dies! Prāts atsakās to saprast un pieņemt. Nudien nezinu, kā mēs to dabūsim gatavu.

 

Starts 22:00

Pārgājiens, velo

KP 0a, KP 0b, KP 0c

Starta salūts. Gribas pastāvēt un pavērot raķetes, kas tiek šautas gaisā turpat dažus m nostāk. Kp0a šoreiz nedaudz tālāk kā iepriekšējās reizēs – >2km vienā virzienā. Kā jau parasti, lielākā daļa komandu ātri aizdeso, bet mēs jau sākumā atpaliekam no pārējiem. Šķiet, ka starta vietā atgriežamies pēdējie. Ir jau praktiski pavisam tumšs un aizminam pa asfaltu līdz Skaņamkalnam. Tur saņemam pirmā velo posma karti.

 

Velo posms

KP 1 (koks ceļa malā)

Šoreiz komandas navigators esmu es un praktiski viens, ir bažas, kā nu ies ar orientēšanos. Jau sākumā grūti saprast, kurš tad pareizais ceļš uz Z, grozu karti un kompasu, kaut kas neštimmē – ceļš ir pārāk tuvu upei. Pāris reizes stājamies, parādās aizdomas, ka atkal ir veca armijas topene, kur maz var paļauties uz ceļiem un citiem objektiem, tomēr uz kartes stūra izlasu, ka tā sastādīta pēc 1998.gada aerofotografēšanas materiāliem, lauka apsekošana veikta 2000.gadā. Esam tomēr uz pareizā ceļa un līdz grantsbedrēm aizbraucam bez problēmām, tad nākas paņemt azimutu un doties brikšņainā mežā. Nokāpjam gravā, jāturpina lauzties uz priekšu. Precīzu atrašanās vietu noteikt nevaru, jāpaļaujas uz kompasu. Ir bažas, vai izdosies atrast kp bez maldīšanās, bet neredzu citu variantu, kā turpināt lauzties uz priekšu pēc azimuta. Mežs kļūst labāks, iesāņus spīdinās vēl kāda komanda un pēkšņi izcirtuma malā arī kp1 klāt. Labi gan! Ir ļoti nepatīkami nokļūdīties jau sacīkšu sākumā, kad enerģijas daudz un visiem gribas ātrāk traukties uz priekšu, tad katra kļūda nedaudz nosit centību, sagādā vilšanos, palielina spriedzi un neapmierinātību. Sacīkšu beigu posmos kļūdas netiek uztvertas tik sāpīgi, visi ir rāmāki, vieglāk samierinās ar neveiksmēm.

 

KP 2 (koks upes labajā krastā, divu upju sateka)

Pie punkta gulšņā kāda komanda, šie pazaudējuši savu meiteni – dalībnieci. Nepatīkami gan! Nu kā tad tā gadās?!

Priekšā izcirtums, kādu gabaliņu var pat pabraukt pa sliedēm, pēc tam dodamies pēc virziena uz Z. Tālāk izcirtums jau diezgan nepatīkams, vietām purvaināks, tad diezgan pamatīga laušanās līdz Salacai. Laiks rit, nevaru vien sagaidīt upi. Tālāk jau gar krastu pa ziloņu taku līdz pat kp. Visu laiku tuvumā pa kādai komandai. Punktā stāv meitene, kura palikusi bez komandas biedriem, tiem pašiem, kas sēž pie kp1. Viņa kopā ar citām komandām autopilotā atnākusi līdz šejienei un pirmo kp neesot pat pamanījusi. Nu gan dod vaļā – vēsā mierā laiž pakaļ citām komandām, pilnīgi neskatoties, kur paliek savējie! Nu tā nevar! Uzzinot par savas komandas koordinātēm, viņa taisās doties atpakaļ uz kp1 bez kartes un kompasa. Saku, lai vismaz vellapēdu neņem līdzi, bet atstāj šeit, baigā laušanās taču pa brikšņiem!

 

KP 3 (koks upes kreisajā krastā)

Kādu gabalu turpinām lauzties gar krastu, tad uzkāpjam krastā un šeit uzrodas kartē neiezīmēts braucams ceļš. Kāpjot pāri kārtējam pārkritušajam kokam, atrodam zemē karti. Pēc laika pretī nāk arī paši kartes nozaudētāji. Braucam pa ceļu, līdz negaidot piebraucam upes krastam gandrīz pie paša kp. Nu gan vienkārši! Ir prieks par tik veiksmīgu sākumu.

 

KP 4 (koks upes labajā krastā)

Jātiek pāri upei – Ramatai. Tuvumā neredzam iespēju pāriet pa kokiem vai akmeņiem, nolemjam, ka ātrāk pārbrist basām kājām. O, johaidī – ūdens vai drīzāk zeme un dubļi krastā nu gan auksti, bet pie nākamā punkta taču jāpeld! Turpinu pukstēt par ledaino ūdeni un mīnus trim grādiem virs augsnes virskārtas, ko solīja laika ziņās, bet Gusts atkārto, ka uztraukumam nav pamata, ņemsim tik un peldēsim, nekas sevišķs! Viss būšot OK. Nu, drusku jau tas nomierina.

Uzkāpjam pļavā, atrodam ceļu un seko gandrīz 10km brauciens pa ceļu, sākumā pa diezgan bedrainu, kas dauza dibenus. Kp atrodam bez problēmām, šeit krastā daudz komandu, notiek Salacas forsēšana. Kāda komanda izstājas, jo noslīcinājuši divus vellapēdus. Nu, moins, šito skādi! Varbūt vēl izdosies izzvejot. Straume izskatās diezgan pamatīga.

 

SU 1 (uzdevuma sākums upes labajā krastā pie KP 4. Uzdevums: upes šķērsošana, drošībai – organizatoru virves pāri upei.)

2:17. Nu klāt tas brīdis! Ir grūti tagad uzrakstīt tās izjūtas, bet nācās vien mesties ūdenī, tāpat kā to darīja pārējie simti pirms un pēc mums. Organizatoru virves sasietas tuvu kopā un komandas traucē viena otrai. Nekādas īpašas rindas kārtības nav, visi dodas pāri upei juku jukām. Nedaudz apspriežam taktiku, Aiva dosies pāri bez sava vellapēda, bet Mārcis un Gusts savas somas un vellapēdus transportēs atsevišķi, tādējādi peldot pāri vairākas reizes. Gara paunošanās. Aivu laižam upē pirmo, viņa drīz vien otrā krastā. Gusts peld pāri trīs reizes šurpu turp, Mārcis divas. Es palieku pēdējais, padodu viņiem vellapēdus. Iepakoju maisos paiku, aptieciņu un vēl dažas lietas, ko nevajadzētu samērcēt. Paiet apmēram stunda, esmu jau nosalis, vēl neizģērbies un neticis līdz ūdenim. Kad padodu Gustam pēdējo vellapēdu, klāt mana kārta! Grozies kā gribi – nav variantu: manējie jau otrā krastā! Noģērbjos pavisam pliks, atstājot tikai ķiveri galvā, sametu visas drēbes ar kartēm, kompasu, pulksteni maisā, maisu ielieku somā, bet somu plecos. Velo odometru un aizmugures lukturi, kas visu laiku mirgo, neņemu nost – tiem vajadzētu izturēt ūdeni. Elpoju strauji un dziļi. Kāpju ūdenī ar visu savu vellapēdu, pieāķēju to pie virves. Esmu virvei kreisajā pusē, ar muguru pret straumi, kas spiež mani klāt pie virves. Brienu dziļāk un laižos peldus. Velkos pāri, vilkdams līdz vellapēdu. Nudien neatceros, cik auksti bija, vai vispār jutu aukstumu. Otrā krastā saucu savējos, lai paņem pretī mantas. Krasts izbradāts dubļains. Apkārt daudz cilvēku, operatori mani filmē un priecājas – es esot pirmais, kas pavisam pa pliko forsējis upi. Nežēlīgi salst kāju pirksti. Arī roku pirksti nosaluši stīvi, grūti saģērbties. Gaisa temperatūra esot mīnusos. Kājas apauju tādas pašas dubļainas. Pie ugunskura neeju, ātrāk jāmočī uz starpfinišu! Pretējā krastā spīdinās arvien vairāk lukturu, tur nu baigais sastrēgums, laikam sabraukušas arī pirmās tautas klases komandas.

 

SF 1 (tilts pāri upei, velo parks upes kreisajā krastā, pirmā velo posma beigas, pirmā kāju posma sākums (kāju posma KP iezīmēti SF 1 izliktajā kartē))

Pa dubļainu ceļu uzkāpjam pļavā, braucam pāris km pa ceļiem uz starpfinišu. Edgars brauc blakus, Zane un Jurģis filmē mūs caur mašīnas logiem. Pirms SF sākam bremzēt un visi reizē konstatējam, ka bremzes nedarbojas – tās vienkārši sasalušas, domāju – trosītes iesalušas apvalkos. Va, vellos, kaut kas tāds gan vēl nav pieredzēts!

Pulkstenis ir 3:45, nobraukti 25km, distancē pavadītas nepilnas 6 stundas. Upes forsēšana prasījusi vairāk kā stundu. Daudz! Starp elites komandām esam 16.-17.vietā. Normāli. Mans mērķis klusībā ir iekļūt labāko pusē, tas ir – apmēram 12.-14.vietā, atkarībā no tā, cik komandas startējušas, jo līdz šim pilnīgi visās piedzīvojumu sacīkstēs izcīnītās vietas ziņā mana komanda aiz sevis vienmēr atstājusi vairāk komandu nekā palaidusi priekšā. Gribētos vēl saglabāt šo tradīciju arī šoreiz, lai gan tas varētu arī neizdoties: šķiet, ka tik daudz stipru komandu uz tik mazu kopējo skaitu elites grupā vēl nav bijušas. Kā nu būs, tā būs, nav ko zīlēt!

Pārzīmēju kāju posma punktus – pamatīgs gabals! Sagatavojamies iešanai, ķiveres atstājam galvā. Uzvelku silto cepuri, kuru paņēmu līdzi tikai pateicoties Mārcim, kas aizņēmās tādu arī no manis. Cepure ļoti noderēja arī otrajā naktī. Kaut kas nenormāls – maija beigas, bet vajag ausaini!

 

KP 5 (koks upes kreisajā krastā, obligātās distances sākums)

Pa gaisa līniju 1,9km, mēs veicām apmēram 2,5

Ap pulkstens četriem dodamies ceļā, aust rīts, kļūst arvien gaišāks. Sākumā ejam pa pļavu. Zāle ir sasalusi un balta. Arī kurpes kļūst baltas, it kā apsalušas ar tādu kā sarmas kārtiņu. Uz manas slapjās mugursomas parādās ledus plātnītes. Ūdens pudelēs ļoti auksts. Edgars teica, ka mašīnas āra termometrs rādījis –2 grādus, varētu būt arī aukstāks.

Vairāk kā km pa meža ceļu, dodamies lejā uz upi un izejam tieši pie kp. Atkal prieks par precīzi atrasto kp.

 

KP 5 – KP 6 (obligātā distance gar upi, SL izvietoti upes vidū, SL numerācija jauktā secībā)

KP 6 (koks upes labajā krastā, obligātā distances beigas)

Pa gaisa līniju 2,5km, mēs veicām apmēram 5

Pie punkta parādās pirmā tautas klases komanda, kas piedzinuši mūs par divām stundām. Viņi ātri aiziet arī tālāk. Ejam gar Iģes kreiso krastu pret straumi. Upe līkumaina, krasti vietām stāvi, vietām brikšņaini. Gandrīz visu laiku redzamības robežās ir arī citas komandas, parādās arī vairākas tautas klases komandas, viņiem iešanas ātrums lielāks. Atrodam divus slēptos kp. Neilgi pirms kp6 pa baļķi šķērsojam upi. Pēdējais km pirms kp šķiet dikti garš, nevaru vien sagaidīt punktu.

 

KP 7 (māju drupas)

Pa gaisa līniju 3,0km, mēs veicām apmēram 3,4

Ejam pa meža ceļu līdz grāvim. Šeit sadalās trīs ziloņu takas, izvēlamies iet pa vidējo – pēc azimuta uz R. Iznākam pie veca izcirtuma, sākumā domāju turpināt iet pēc azimuta, tomēr izcirtums dikti brikšņains, dodamies gar tā malu līdz stigai. Seko vairāk kā 2km garš gājiens pa stigu līdz kp. Stiga un mežs daudzviet purvains, nākas lēkāt no ciņa uz cini, pa visādiem kokiem, jo negribas slapināt kājas, ir taču tikai distances sākums! Kādā vietā pat velku nost apavus un zeķes, lai pārbristu pamatīgu zampu, pārējie gan brien tāpat. Spīd saule, diena kļūst arvien siltāka.

 

KP 8 (koks uz aizauguša karjera ZR malas, KP atrodas ~4m no zemes)

Pa gaisa līniju 2,4km, mēs veicām apmēram 3

Sākumā turpinām iet pa stigu, tad seko kārtīgs gabals pa ceļiem līdz karjerai. Punkts redzams pa gabalu. Gusts kāpj Mārcim uz pleciem, lai nokompostrētos.

 

KP 9 (upes caurteka zem ceļa, obligātās distances sākums)

Pa gaisa līniju 2,2km, mēs veicām apmēram 3,4

Sākumā ejam pa meža ceļu, tad pa stigu. Pie aizauguša izcirtuma, kamēr lēkāju pa ciņiem un kokiem, garām aiziet kāda tautas klases komanda. Dodamies tālāk, bet šie apstājas un aiziet pa taisno mežā uz Z. Sāku pētīt karti un apvidu, secinu, ka esam pagājuši garām stigai, kur vajadzēja nogriezties. Sākumā domāju ņemt pa taisno pēc azimuta, tomēr mežs jeb aizaugušais izcirtums ir ļoti purvains un brikšņains, nolemjam griezties atpakaļ un meklēt stigu. Lai arī aizaugusi un purvaina, iešana pa stigu tomēr ātrāka un drošāka arī no orientēšanās viedokļa. Esam zaudējuši apmēram 15min manas neuzmanības dēļ, šī arī praktiski pirmā kļūda, par laimi neliela un neko neizšķiroša, tikai mudina būt uzmanīgākam un neskriet uz dullo.

Ejam pa stigu līdz upei – Nātrenei, tad gar tās krastu līdz ceļam. Punkts tiešām zem ceļa caurtekā, Gusts ielien pakaļ. Satiekam iepriekš redzēto komandu “Bet mēs ar kājām uz Ogri”. No otras puses pienāk Ilāra komanda no tautas klases.

 

KP 9 – KP 10 (obligātā distance gar upi, SL izvietoti upes vidū, SL numerācija jauktā secībā)

KP 10 (ūdensdzirnavu drupas, obligātā distances beigas, KP atrodas dzirnavu rata akā)

Pa gaisa līniju 1,7km, mēs veicām apmēram 3

Nātrene ir krietni mazāka par Iģi, ejam gar kreiso krastu pret straumi, upe ļoti līkumaina, tomēr izejam visus līkumus, lai nepalaistu garām kp. Divus atrodam. Etaps īsāks un nepilnā stundā esam pie dzirnavām. Šeit mūs sagaida Jurģis ar videokameru. Noliekam somas, apskatām piekļūšanas iespējas punktam. Ņemu ārā no somas dibena virvi un iekari, Gusts lien akā pēc punkta, mēs ar Mārci velkam virvi, Aiva koriģē mūs, bet Jurģis filmē.

Pulkstenis ir 10 no rīta, distancē pavadītas 12 stundas. Laiks pavisam saulains un silts. Nu, tagad varētu arī izpeldēties, bet kas zina, kad būs nākamā peldēšanas reize, droši vien atkal naktī. Ir bažas, vai paspēsim līdz piektajam starpfinišam aiziet līdz pulkstens deviņiem šovakar, lai mums nesaīsinātu distanci. Gribas iet pilnu distanci. Kaut arī nepaspētu visu līdz galam, galvenais, lai varam izvilkt 40 stundas. Tiesa, gribās arī zirgu posmu, kas pašās beigās, galu galā esmu speciāli iemēģinājis jāšanu pirms šīm gonkām.

Šajā punktā būs jāatgriežas arī ar vellapēdiem, pirmās trīs elites komandas jau te bijušas, tagad ierodas arī “Purva bridēji” un Ilze saka, ka bijusi pamatīga stumšanās pa stigām! Piefiksēju viņas teikto.

 

KP 11 (koks ceļa malā, ~100m no ceļa un stigas krustojuma, KP atrodas ~8m no zemes)

Pa gaisa līniju 1,5km, mēs veicām apmēram 2,3

Pārejam pļavai un dodamies pa stigām līdz kp. Gusts kāpj kokā, skaļi bļaustīdamies un vicinādamies ar rokām. Izrādās, uz priedes pilns ar lielajām skudrām, tās nežēlīgi metas virsū un arī kož. Kad Gusts jau lejā, viņš norauj un izpurina drēbes. Ātri tinamies prom.

 

KP 12 (koks virs klints upes kreisajā krastā)

Pa gaisa līniju 3,1km, mēs veicām apmēram 4,6

Ejam pa meža ceļu garām izcirtumam un mājām, pārejam nelielu upīti, tālāk pa stigu līdz pirmajam krustojuma, tur pa labi līdz Salacas ielejai. Gar upi aizejam līdz kp, kuru laimīgā kārtā pamanām no augšas. Kāda elites komanda pirms mums pagājusi garām punktam, pamana, ka atsēžamies sūnās un nāk atpakaļ.

 

SF 2 (tilts pāri upei, velo parks upes kreisajā krastā, pirmā kāju posma beigas, otrā velo posma sākums (informācija par velo posma KP pie SF 2 tiesnešiem))

Pa gaisa līniju 3,1km, mēs veicām apmēram 4,5

Pa stigām un ceļiem aizejam līdz starpfinišam.

12:41, distancē pavadītas 14 ar pus stundas, kāju posms kopā pa gaisa līniju 21,4km, mēs nogājām apmēram 31,7km, joprojām turamies otrā divdesmitnieka vidū – ap 15.-17.vietu.

Tiesnese pastāsta, ka karte ar KP ir pārsimts metrus tālāk esošo dzirnavu drupās, turp jādodas visai komandai ar visām somām. Nesteidzamies. Sēžam zālē, ēdam, žāvēju kājas un zeķes. Arvien vairāk šaubāmies, ka paspēsim kontrollaikā līdz SF5.

Aizejam līdz dzirnavām, tās atrodas upes otrā krastā, bet dambis sabrucis. Mārcis dodas pāri upei pārzīmēt punktus, izmantoju brīdi nedaudz pasnaust. Tāds nopietns miegs vēl nav uzmācies, bet naktī ar gulēšanu būs dikti švaki aukstuma dēļ.

 

KP 13 (koks ceļa un stigas krustojumā)

Starpfinišā kopā esam pavadījuši apmēram stundu. Līdz kp aizbraucam pa ceļiem bez problēmām, dibens mēreni sāp, tomēr braukšana kopumā ir patīkamas pārmaiņas pēc garā kāju posma. Pie kp noķeram 21.komandu.

 

KP 14 (ūdensdzirnavu drupas, KP atrodas dzirnavu rata akā)

21.komanda aizmin tālāk pa stigu, tomēr es pierunāju savējos uz nākamo kp doties pa krietni vien garāko apkārtceļu, domāju – pa labi braucamiem ceļiem, nevis stumties pa aizaugušām stigām. Ierodoties punktā, no meža iznāk “Idioti”, kas velo posmā devās krietnu laiku pirms mums, bet 21.komandu tā arī nesagaidām. Šis apkārtbrauciens izrādījies vinnējošais variants, esam nodzinuši vismaz divas komandas, varbūt pa mežu laužas vēl kāda. Tagad rezultātos skatos, ka 21.komanda ieradusies šajā kp 35 minūtes pēc mums, tātad esam vinnējuši apmēram pus stundu, ja vien viņi nav taisījuši garāku atpūtas pauzi vai ēšanu. Prieks par pareizo izvēli. Atkal laižam Gustu akā pēc iepriekšējā scenārija.

 

KP 15 (koks ~30m uz R no alas ieejas (pieejams avota ūdens!), KP atrodas ~4m no zemes)

Garš pārbrauciens pa ceļiem līdz Mazsalacas – Staiceles ceļam, esam uzkurinājuši labu tempu. Pēc pārsimts metriem pretī ūdenskrātuvei pļavā starp krūmiem redzama ziloņu taka. Paņemam pudeles un dodamies uz kp. Tas ir kokā lielas vējlauzas vai cita iemesla dēļ sagāztu koku vidū. Līdz punktam nokompostrēties kaut kā pa kokiem aizlienu, tomēr uz alu, kas turpat redzama, neriskēju lauzties, nokaltušo sagāzto egļu zari ir ļoti biezi un asi.

 

SF 3 (pļava upes labajā pusē, ~100m uz R no kājnieku tilta, otrā velo posma beigas, plostu posma sākums (informācija par plostu posmu un otrā kāju posma KP pie SF 3 tiesnešiem)

Izejam uz lielceļa, pabraucam simts metrus, norāde uz Gudzonu alu. Aizskrienu uzpildīt tukšo pudeli, ūdens auksts un labs.

Iebraucam Skaņkalnē, kādā mājā ceļa malā palūdzam dzeramo ūdeni. Pārbraucam pār kājnieku tiltu un esam starpfinišā. 15:48, distancē pavadītas gandrīz 18 stundas, nomīti 52km.

Mūs sagaida Jurģis un pārējā atbalsta grupa. Edgars stāsta, ka pēc kāju posma būs jālec no klints upē, tāpat – bez kādām virvēm, arī bez mantām. Izklausās neticami. Gan mēs paši ar plostu garām braukdami redzēšot kā citi lec. Tāpēc lai nu braucot ātrāk, ka paspējam pa gaismu atgriezties. Neteikšu, ka dūša papēžos, bet diez cik omulīgi neizklausās. Mani nebiedē pats lēciens – no augstuma un ūdens nebaidos, bet gan tas, ka atkal nāksies peldēt, iespējams – atkal naktī, šoreiz pāri Salacai bez virvēm un vellapēdiem. Katra peldēšana šādos laika apstākļos prasa zināmus fiziskus, garīgus un materiālus resursus.

Starpfinišā liela rosība – elites klases komandas taisa plostus, tautas klases komandas ņem kanoe laivas un dodas upē. Iezīmēju kartē plostu nākamo starpfinišu, kāju posma KP un SU 2. Bez kavēšanās ķeramies pie plosta būves. Izvēlamies trīs kameras, tās jau daļēji piepumpētas. Uztaisām rāmi un divus airus. Mēs esot pirmie, kam neesot līdzi savu airu vai kādu priekšmetu, no kuriem tos pagatavot. Tā tik vēl trūka, lai mēs airus stieptu līdzi! Manuprāt plosta būve noritēja pietiekami operatīvi, nolaižam mūsu darba rezultātu ūdenī: izskatās diezgan cerīgs! Savu mugursomu esmu ielicis lielajā maisā un ielieku kameras caurumā ūdenī. Sasēžamies uz plosta samērā brīvi, tomēr poza ir ne visai ērta, koki stipri spiež dibenu. Nu, ko, aiziet jūriņā!

 

SF 4 (koks pļavā, upes kreisajā pusē, plostu posma beigas, otrā kāju posma sākums, komandai plosts jānogādā līdz tiesnešu norādītajai vietai krastā!)

Sākam plostot bez piecpadsmit piecos, sākumā bez īpašas airēšanas slīdam garām Bezdelīgu klintīm. Tur no klints upē ielec daži cilvēki, laikam “Purva bridēji”. Nu neko, dienā viss labi pārskatāms un no lejas tik augsts nemaz neizskatās. Droši vien no augšas izskatās drusku savādāk.

Plostu posmā punkti nav jāmeklē, vienīgais mērķis ir aizbraukt līdz SF 4. Pa brīžiem mainu pozu, tomēr mugura sāp arvien vairāk, dibenu spiež joprojām, apakšā paliktā glābšanas veste palīdz tikai daļēji. Garām ik pa laikam aizairē kāda tautas klases komanda, apmaināmies ar asprātībām. Mūs panāk “Idioti”, viņu plosts būvēts no divām kamerām un smagais gals iegrimis ūdenī, galā sēdošajam rokas visu laiku ūdenī. Diez kas nav! Šķiet, ka arī pārējiem atsevišķas ķermeņa un ekstremitāšu daļas mirkst aukstajā ūdenī. Varbūt viņu ātrums ir lielāks, jo lielāki airi. Plostojot garām Skaņamkalnam, saožam sašlikus, skan mūzika, ļaudis tusējas.

Rit minūtes un stundas, braukšanas ātrums nav diez cik liels, un, skatoties kartē, virzīšanās uz priekšu ir gaužām lēna. Airējamies uz maiņām, pagulēt diemžēl praktiski nav iespējams. Lielākoties ir stiprs pretvējš. Ir diezgan skaidrs, ka kontrollaikā neiekļausimies. Žēl. Gribas ēst. Gustam vienīgajam soma nav iepakota lielajā maisā, viņš sacienā mūs ar savām tostermaizēm.

Beidzot sasniedzam starpfinišu, izkāpjam krastā, uznāk drebulis. Uznesam augšā un izjaucam plostu. Tikmēr Aiva uzkāpj kokā nokompostrēties.

Astoņi vakarā, distancē pavadītas 22 stundas, esam plostojuši vairāk kā trīs stundas. Ilgi nekavējamies un dodamies kāju posmā.

 

KP 16 (koks upes un stigas krustojumā, KP atrodas ~4m no zemes!)

Pa gaisa līniju 1,4km, mēs veicām apmēram 1,5

Uzņemu virzienu uz R, pa ziloņu taku nonākam uz stigas. Punktu atrodam bez aizķeršanās. Jātiek pāri kārtējai bebru uzpludinātajai upītei.

 

KP 17 (koks upes labajā krastā, KP atrodas ~4m no zemes)

Pa gaisa līniju 2,2km, mēs veicām apmēram 2,5

Turpinām iet pa stigu līdz krustojumam, seko garš gājiens pa stigu uz D, mūs apdzen kāda tautas klases komanda. Laicīgi griežamies pa kreisi mežā un nonākam pie grāvja, gar tā otru krastu iet elites komanda. Kopā nonākam pie punkta. Palīdzu Gustam uzrāpties kokā. Pirmīt redzētā tautas klases komanda nāk gar grāvi no pretējās puses – viņi pašāvuši garām.

 

KP 18 (koks upes labajā krastā, kanjona veida ielejā,  ceļa galā, KP atrodas ~4m no zemes)

Pa gaisa līniju 1,7km, mēs veicām apmēram 2,3

Visas trīs komandas praktiski kopā pa stigu izejam uz ceļa, pa kuru šodien jau braucām ar vellapēdiem. Mūsu komandai uznāk dziedamais un kārtīgi uzraujam pāris dziesmas, vienu par vieglo prātu un līgaviņu, ko apņēmām jauni. Pie Silgaļiem nogriežamies sānis, paejam gar mājām un nokāpjam ielejā. Šeit nelielas klintis upītes krastos, kāda līdzjutēja kurina ugunskuru un parāda mums, kur kp. Kārtībā!

 

SU 2 (uzdevuma sākums virs klintīm upes kreisajā krastā, SU 2 kompostieris pie tiesneša upes labajā pusē)

Pa gaisa līniju 1,5km, mēs veicām apmēram 2,3

Nu, ko, jāiet krist upē! Izkāpjam no ielejas un dodamies pa nelielu meža ceļu uz klajumu, eju ar karti pa priekšu, pārējās komandas seko. Vienā brīdī gaidām Mārci, bet otra elites komanda nemaz nemēģina mūs apdzīt, viņiem prāts laikam īpaši nenesas uz lēkšanu Salacā un tāpēc laiž mūs pa priekšu. Nu, mums jau vēl labāk – tiksim pirmie pie lēkšanas, nebūs jāgaida rinda.

Krēslo, tuvojas nakts, paejam garām pāris mājām, iekoptiem laukiem un pa ziloņu taku aizejam līdz klintīm. Jurģis mūs pamana pirmais un priecīgs sauc, ka mūsējie atnākuši. Viņš stāsta, ka pats jau divas reizes nolecis, tagad lēkšot vēlreiz kopā ar mums. Atrunāju viņu – nav ko te pa tumsu slapināties!

Ir gandrīz pusē vienpadsmit, sākusies mūsu otrā diennakts distancē. Pārrunājam taktiku, saku, ka gribu lēkt pirmais, tāpēc, lai atkal nebūtu ilgi jāgaida šajā krastā, kamēr pārējie pārpeldēs, kā iepriekšējā naktī. Noskaidrojam, ka obligāti jābūt ķiverei un glābšanas vestei. Sarunājam, ka lēksim ar Gusta ķiveri, jo tai viegli var noņemt lukturi. Nokāpjam lejā klints pakājē, arī Edgars un Zane tepat. Ātri noģērbjos, salieku visas mantas lielajā maisā, aizsienu tam galu, uzvelku vesti un ķiveri. Veste krietni par šauru, nevaru kārtīgi ieelpot. Elpoju strauji un mēģinu sevi uzmundrināt, “uzkurināt”. Uzkāpju augšā, bet tur, izrādās, neliela rinda. “Eastcon” komandas meitene nostājusies uz klints, ilgi mēģina saņemties, tomēr šoreiz nekā – rāpjas atpakaļ augšā. Asaras. Pirms manis vēl Aldis, viņš to lietu nevelk garumā un drīz jau ir upē.

Ja teiktu, ka nemaz nav baiļu, laikam melotu. Zinu tikai, ka darīšu to ātri, bez vilcināšanās un prātošanas, jo, ja jau tas jāizdara ša ka tā, tad tur nav ko vilkt garumā! Grūtāka ir nokāpšana pa koku saknēm un piesietajām kāpnītēm līdz lēciena vietai, vairākas reizes jautāju Jurģim un tiesnesei, no kuras vietas jālec. Kad esmu nonācis līdz atspēriena laukumiņam, kā tagad redzu videoierakstā, momentā lēcu, pat kārtīgi nenostājoties un nesakoncentrējoties. Ir tumšs, bez brillēm tāpat neredzu, cik augstu esmu un kur ir ūdens virsma. Kritiens liekas īss, šķiet, ka ūdenī iekrītu, nedaudz atgāzies atpakaļ, esmu zem ūdens, iznirstu virspusē un ātri peldu uz krastu. Sajūtu sāpes kreisajā rokā, visstiprāk plaukstā – acīmredzot neesmu roku turējis taisni virs galvas, bet atliecis sānis. Slikti! Vajadzēja sakoncentrēties un turēt rokas un augumu taisni kā nākas. Ūdens auksts. Izlienu krastā un atdodu ķiveri Gustam. Novelku vesti, paņemu savu maisu, paeju pret straumi un laižos upē. Gribas ātrāk būt otrā krastā un saģērbties. Peldu uz muguras, airējoties ar vienu roku. Krasts dubļains, pļavā neliels skatītāju pulciņš, paeju ar visām mantām uz ugunskura pusi. Aldis pie tā jau sildās. Uzvelku kreklus. Mārcis kaut ko bļauj no otra krasta, bet neko nevaru saprast. Grib, lai es ar virvi eju pretī. Nu kādu te vēl virvi?! Jocīgi, vai?! Izņemu to no somas dibena un dodos uz krastu. Sagaidu Mārci izkāpjam no upes. Nu vairs tikai Aiva, kas kādu brīdi jau nostājusies uz klints un gaida. Sāku saukt, lai lec lejā. Viņa nelec. Kļūstu dusmīgs, skaļi bļauju pār upi, lai taču lec lejā. Pēc ilgākas neveiksmīgas pierunāšanas saku, lai neākstās, nekavē pagastu, kāpj augšā un peld šurp. Nu, vārdsakot, apmēram pēc 9 minūšu gatavošanās Aiva beidzot nolec un uzreiz pārpeld upi. Darīts!

 

SF 5 (pļava upes labajā pusē, ~100m uz R no kājnieku tilta, otrā kāju posma beigas, trešā velo posma sākums. SF 3 komanda saņem karti Nr.3. Uzmanību! Kontrollaiks: komandas, kas SF 5 ierodas pēc 21:00 (22.05.2004.), tiek novirzītas pa saīsinātu sacīkšu distanci (B grupa)! Distances izmaiņas pie SF 5 tiesnešiem)

Ģērbjamies un sildāmies pie ugunskura. Ir laba sajūta, ka šis SU nu ir aiz muguras un mēs esam to paveikuši. Šķiet, ka pēc mums neviena komanda vairs nelec, tagad rezultātos redzu, ka tā arī ir – esam pēdējie, kas veikuši šo specuzdevumu, bet no iepriekšējām 11 komandām kopskaitā nav nolēkuši 7 cilvēki.

Ir jau nakts. Otrā – izšķirošā nakts: būt vai nebūt?! Sāk līt lietus. Tas nav pārāk stiprs, tomēr debesis ir vienmērīgi apmākušās, šādi var līt visu nakti. Nu gan ir nepatīkami – man nav līdzi nevienas virsjakas, nekā ūdensnecaurlaidīga pret lietu. Izvelku rezerves drēbju komplektu un uzģērbju savu Zinonu, vismaz siltāk! Kad esam gatavi, aizstumjamies pārsimts metru tepat gar krastu līdz SF 5.

23:25. Kāju posms kopā pa gaisa līniju 7km, mēs nogājām apmēram 9km.

Šeit ugunskurs vēl lielāks, stāvam ap to, kamēr saņemu un izpētu karti nākamajam velo posmam. Tā kā mums jāturpina saīsināta distance, jāizlaiž divi kp – parasti punkti bez kādiem specuzdevumiem. Nākamais SF pie Burtnieka Vecatē.

 

KP 21 (koks, KP atrodas ~4m no zemes)

Tieši pusnaktī dodamies ceļā, distancē pavadītas 26 stundas, ir tīri labi atkal mīt pedāļus. Nedaudz vēl līst, ielas un ceļi peļķēs. Braucam uz Mazsalacas centru, pirms tilta pār dzelzceļu uz ceļa iznāk kāda elites komanda ar vellapēdiem. Tie taču līderi – “Kuldīga”! Edgars un Zane kādu gabalu brauc aiz mums ar mašīnu un filmē. Izbraucam cauri Mazsalacai, tad pāris km pa grants ceļu, nogriežamies uz arvien mazākiem ceļiem, līdz nonākam grāvja galā mežmalā. Paņemu virzienu un stumjamies pa pļavu tieši uz D. Zāle ir slapja un kājas pēc laiciņa arī pilnīgi slapjas, it kā būtu briduši pa ūdeni. Aiz mums gaismas spīdina vēl divas komandas. Pļavā uz debesu fona redzams liels koks, tā virzienā arī vedu komandu. Piestumjoties tuvāk, atspīd arī kp. Ideāli!

 

KP 22 (dzirnavu drupas, KP atrodas vairāk kā 4m no zemes)

Nākamais kp atrodas samērā netālu, uz to redzu tikai vienu variantu: pa pļavām, starp mežiem, pāri grāvjiem, pēc azimuta. Bez kavēšanās stumjamies tālāk. Krūmi, grāvis, pļava, caurteka, mežs, drīz uz debesu fona manāmas arī dzirnavas. Pārējās komandas mums seko.

Dzirnavas atrodas nelielā kalnā, uz tāda kā mākslīga uzbēruma. Dzirnavu mūris slapjš, akmeņi slideni, mūrī iedzīti divi āķi ar cilpām, kur iekabināt karabīnes. Gusts uzvelk iekari, sakar karabīnes, mēs ar Mārci turam virvi drošināšanai. Uzkāpšana līdz punktam ir ļoti problemātiska, Gusts cīnās apmēram pus stundu, līdz laimīgi nokompostrējas. Garais no “Zīriņiem”, šķiet, ātri tiek līdz punktam, bet Igora komanda “Calypso” vēl paliek pie dzirnavām.

 

SF 6 (laivu bāze upes labajā krastā, trešā velo posma beigas, SU 3, laivu posma sākums)

Izejam uz ceļa un minam uz starpfinišu. Asfalts! Laivu bāze.

Pulkstenis pusē trīs naktī. 28 ar pus stundas kopš starta, nobraukti 69km.

Starpfinišā veloparkā tikai divas komandas: “Mona” ir ezerā, bet kāda cita komanda sildās ap ugunskuru un gatavojas iet uz SU 3 – laisties pa pārceltuvi pāri ezeram. Virves izstaipījušās, reāli esot jāvelkas pa ūdeni. No kaut kurienes ir informācija, ka jāairē apmēram 7 km un citas komandas veikušas laivu posmu apmēram trijās stundās, problēma varot būt tumsā atrast salu. Sildāmies pie ugunskura, žāvējam zeķes, uzvelku Mārča iedoto kreklu, lietus sen kā pārstājis.

 

KP 23 (koks ezera krastā)

Izvēlamies laivu, Aiva sēž priekšā, Gusts vidū, mēs ar Mārci aizmugurē. Vēl ir tumšs, kad ap trijiem dodamies ezerā.

Airējam uz maiņām, ezera šaurums pamazām kļūst platāks, sākas pretvējš un viļņi. Aust diena. Pārējie aizmiguši, kad pēc krietna laika atpazīstu vajadzīgo pussalu, airēju gar tās galu cauri niedrēm. Klusībā ceru, ka pamanīšu kp, pieairēšu klāt un tad modināšu komandu. Punkta vietā pamanu krastā citu laivu, prasu savējiem, vai tā ir kāda komanda vai makšķernieki. Piebraucam blakus man nepazīstamās ūdenszālēs. Tā ir Monas komanda, kas sasēžas laivā un airē prom. Paprasu par kp, bet viņi neko nestāsta, tikai apstiprina, ka jābrien. Nav jau vērts stāstīt, ka ejam saīsināto distanci un nu vairs neesam viņiem nekādi konkurenti, ja vien viņi aizies līdz finišam. Katrā ziņā izskatās, ka punktu viņi tikko paņēmuši un močī uz salu. Līdz cietzemei ir apmēram 50m, bet ar laivu klāt nevar piebraukt, jābrien pa ūdeni. Gusts noauj kedas un brien ūdenī. Tur ir asi ūdensaugi, viņš tomēr apauj kājas un brien uz krastu. KP neredzam. Ir auksti, nav ne mazākās vēlēšanās brist ūdenī. Gusts ilgu laiku izstaigā krastu uz abām pusēm, lien krūmos uz lieliem kokiem, jo pašā krastā nekādu lielu koku nav. Punkts nerodas. Bezcers! Johaidī! Atkal pētu un pētu karti, prātīgi varianti nerodas. Īsti nezinu, kas par vainu, domāju vienīgi, ka punkts jāmeklē vairāk uz labo pusi, tālāk no līča. Kāpju ārā no laivas un brienu Gustam palīgā. Izstaigājam vēlreiz krastu, krūmus, pārejam grāvi, kas it kā zīmēts kartē, bet kp jābūt šaipusē. Nav! Šaize! Nevar saprast, kur vaina: vai kp atkal ielikts nekorekti, nenorādot, ko saprast ar vārdu “krasts” – niedrāja malu, cietzemes malu vai nenosakāma platuma josla gar krastu, kur aug krūmi un daži koki, vai vaina tomēr pašos meklētājos un neesam pareizā vietā. Par pareizo līci esmu pilnīgi pārliecināts, to norādīja arī Monas komanda, kas no šejienes aizairēja uz salu, tātad punktu viņi visdrīzāk atraduši no šīs vietas. Nesaprotu, kā komandas naktī atradušas šo punktu. Nu jādomā taču, ka punktu vajadzētu redzēt no laivas. Kāpjam atpakaļ laivā un airējam gar krastu prom no līča. Nedaudz tālāk ieraugām nelielu koku gandrīz pašā krastā, ir arī kp! Skrobis! Reāls skrobis! Šitādu burku! Zaudēta apmēram stunda. Žēl. Visu distanci tik labi gājis ar orientēšanos, bet uz beigām bez burkas nu nekādi! Vajadzēja uzreiz nobraukt ar laivu gar krastu un tikai tad, ja punktu neredzētu, kāpt krastā un meklēt. Žēl, ka ieraudzījām “Monu” un braucām pie viņiem, šoreiz tas mums nojauca pareizo virzienu, varbūt savādāk būtu uzreiz airējuši tālāk gar krastu. Komandas biedri gan neko man nepārmet un pat mierina, ka viss ir OK. Nu, uz kopējā fona šī burka arī neko neizšķir. Liekas, ka finišs tāpat mums ir pavisam reāls.

 

KP 24 (peldoša boja ~50m uz DA no salas D gala. Uzmanību! Uz salas ligzdojošu putnu kolonija!)

Ir diena, gaišs. Saule aiz mākoņiem, vējains un auksts. Gribas, kaut ātrāk uzlēktu saulīte un kļūtu siltāks. Sala ir tālumā redzama, tikai jāmočī uz to. Kamēr viens airē, pārējie guļ. Uz salas pilns ar skaļi ķērcošiem baltiem putniem, laikam zīriņi vai kaijas. Punktu atrodam viegli.

 

SF 7 (laivu bāze upes labajā krastā, laivu posma beigas, ceturtā velo posma sākums)

Nu tikai ātri atpakaļ. Airējam un guļam uz maiņām. Pēc gulēšanas jūtamies krietni možāki. Gusts pieairē krastā tūlīt aiz “Zīriņiem”.

6:22, laivu posmu veicām gandrīz trijās ar pus stundās, distancē esam 32 ar pus stundas. Labs!

Atkal apsildāmies pie ugunskura. “Zīriņi” gatavojas specuzdevumam, mums šis uzdevums izņemts no distances. Nu, nav jau arī nekādas vēlēšanās atkal līst ūdenī, bet, ja vajadzētu, nekas jau neatliktu, kā atkal ģērbties nost.

 

KP 25 (caurteka zem ceļa)

Kāpjam zirgos un aiziet! Asfalts, agrs rīts Vecupē. Nogriežamies pa zemes ceļu, klāt caurteka, atkal kp tās vidū. Gusts ielien pakaļ. Izrādās, šis ir pēdējais kp. Tagad žēl, ka neesam paņēmuši visus (izlaidām kp19, kp20), bet tāds nu bija tiesnešu lēmums. Nu rodas aizdomas, ka mēs taču reāli varētu paspēt visu elites distanci, tas prasītu klāt vienu – divas stundas.

 

SU 4 (uzdevuma sākums upes kreisajā krastā pirms dzelzceļa tilta, SU 4 kompostieris pie tiesneša upes kreisajā pusē)

Minam pa zemes ceļiem uz Skaņkalni. Asfalts. Dzelzceļa tilts. 7:41. Šeit sagaida mūsu filmēšanas grupa, Kristaps, tiesneši. Kāda komanda dulferē lejā. Uzzinām, ka zirgu posms diemžēl atcelts, jo pirmās komandas ieradušās naktī un nolemts negaidīt līdz rītam. Nu palikušas tikai virves un viss! Finišs ir neticami tuvu! Nekādas 40 stundas mums nespīd.

Piesienam virves tilta margām, es pirmais nolaižos lejā, saņemu pretī visus vellapēdus un Aivu. Tad abi ar Mazo dodamies uz paralēlajām virvēm pāri attekai un Salacai. Bez lielām problēmām tieku otrā krastā. Dzirdu kā Mārcis iekrīt ūdenī, diemžēl to neredzu. Arī Gusts iekrīt attekā, žēl, ka neredzu – gribētos reāli ierēkt par viņiem. Kad esam tikuši labajā krastā, visi kopā ejam atpakaļ uz tiltu un pa to uz kreiso krastu.

 

Finišs (pie Mazsalacas skolas)

Savācam vellapēdus, pārstumjamies tiltam un laižam uz finišu. Mūsu filmēšanas – atbalsta grupa brauc ar vellapēdiem kopā ar mums.

8:58. Finišs! Aplausi. Kristaps apsveic mūs. Ir pagājušas tikai 35 stundas kopš starta, bet mēs taču gatavojāmies uz visām 40. Odometrs rāda 83km. Maz. Nu gan ir reāli žēl, ka neizgājām pilno distanci, laika tam pietiktu atliku likām. Nu nekā, citreiz! :) Izcīnīto vietu tā arī nezinu, nav arī lielas intereses par to (tagad rezultātos redzams: esam 9.vietā no 26 komandām – necerēti augstu!, finišējušas pavisam 9 komandas, pārējās izstājušās). Kaut kā šoreiz nav tik liela gandarījuma vai drīzāk atvieglojuma par finišu kā citām reizēm. Temps nebija tik ātrs, lai īpaši nomocītu, vēl ir rezerves un 40 stundas varētu izvilkt bez lielām problēmām. Nu, bet ir jau labi! Gusts ir īsts atradums, ar viņu varētu močīt kaut uz Āfriku. Arī vecie cīņu biedri Aiva un Mārcis turējās godam, tikai pašam par sevi gan iespaids ne visai labs. Domāju, ka man vairāk jāuzņemas uz sevi. Ne tikai orientēšanās. Arī pie komandas taktikas specuzdevumos vairāk jāpiedomā un jāpatrenējas, galvenokārt ūdens šķēršļu pārvarēšana ar visiem vellapēdiem.

Duša, tīras drēbes, pusdienas.

Uz Valmieru braucam ar četrām mašīnām. Braucu kopā ar Mazo, pēc vairākiem km sāku plīst nost, baigās mocības neaizmigt. Pāris reizes iebraucu pretējā joslā.

Pie manis dzīvoklī paskatāmies safilmētos materiālus, līdz miegs galīgi lauž nost. Beidzot gultā! Ir tāda nojauta, ka atkal šīs nebūs pēdējās gonkas.

 

 

Johans, 2004.gada 24.-26.maijs.