Kartes:

Siguldas apkārtnes karte, M=1:100 000.

Melnbaltas Padomju armijas topogrāfiskās kartes, M=1:50 000.

Siguldas pilsētas karte, M=1:20 000.

VX Velorallijs Leģenda 2004 ir piedzīvojumu sacīkstes, to nolikums publicēts www.vx.lv. Komandas nav sadalītas elites un tautas klasē, tāpēc šoreiz ir rekordskaits – 61 komanda!

Velorallijs priekš tādām īstām piedzīvojumu sacīkstēm ir kā tāds sprints – distancē pavadījām tikai nedaudz >16,5 stundas. Tas ir par īsu, lai nāktos nopietni cīnīties par izdzīvošanu un neizstāšanos, un tomēr sacīkstes bija pietiekami bagātas piedzīvojumiem un pārbaudījumiem.

Mūsu komandu “Concorde MK” savāca Edgars, visi esam no nu jau oficiāli reģistrētā sporta kluba “Concorde”, tāpat kā mūsu kluba otra jeb drīzāk pirmā komanda, kas saucas vienkārši “Concorde”. Edgars un Gusts kopā startē pirmo reizi, pārējie visi esam startējuši kopā vairākkārt dažādos sastāvos.

Sestdienas vakarā no Valmieras uz Siguldu braucu vienatnē. Satiekamies “Globusā”, paēdam. Starta vietā ierodos neraksturīgi laicīgi.

Šķiet, ka lietus pagaidām nedraud, bet pirms starta sāk krist lejā migla sīku, sīku pilienu veidā. Laicīgi ieņemam starta pozīcijas, fotografējamies. Tiek izsniegti maršruta apraksti uz 5 lapām, kurās ir arī nelieli melnbaltu karšu fragmenti. Pirmais posms ir brīva veloorientēšanās apvidū, izvēles secībā jāatrod pirmie pieci kp. Abas komandas norunājam pirmo posmu braukt kopā. Komandas navigators it kā esmu es, bet praktiski visu distanci orientējamies abi kopā ar Edgaru. Viņa redzes atmiņa ļauj to darīt arī bez kartes visu laiku acu priekšā, kamēr man kartes pētīšana aizņem daudz vairāk laika.

Starts 23:02

Velo, izvēle

KP 1 (koks ceļa malā, KP atrodas ~4m virs zemes)

Ekipējums netiek pārbaudīts, telefons netiek iepakots. Tradicionālais starta salūts. Drusku pakavējamies, kamēr lielākā daļa komandu aiznesas pa ceļu, tad arī mēs sākam braukt R virzienā. Uzgriežamies uz asfalta un aizminam līdz Allažu pagasta robežai, te ceļa galā pie meža apstājušās vairākas komandas. Ir drusku tāds starta stresiņš un steiga, kas pārvēršas par pirmo nevajadzīgo orientēšanās kļūdu – kamēr vēl mēģinu aptvert un izdomāt vajadzīgo ceļu, Edgars mudina doties pa mazāko celiņu, kas ved vairāk uz Z. Sākam braukt mežā, aiz mums brauc arī citas komandas. Pēc kāda laika konstatējam, ka tomēr nebraucam pareizajā virzienā, ierosinu doties atpakaļ līdz asfaltam un sākt no gala – bez steigas un pārdomāti. Griežam riņķī. Aizbraucam līdz asfaltam un pagriežamies pa labi uz pareizā ceļa. Apkārt daudz komandu, kas dodas dažādos virzienos. Katrā krustojumā Edgars ieslēdz odometru uz nullēm. Braucam. Krustojums. Sekoju līdzi kartē, viss it kā OK. Stiga. Atkal krustojums, ceļš sadalās trijos virzienos. Apstājamies. Kāda komanda aizbrauc pa ceļu, kas visvairāk pa labi un ved vairāk uz Z. It kā derētu arī šīs virziens, jo tālāk par dzelzceļa sliedēm tāpat neaizbrauksim, tomēr pēc kompasa labāk der vidējais no trim ceļiem, pa to arī braucam. Ripināmies no kalna un pēkšņi ieraugām kp. Prieks un atvieglojums, ka paveicās atrast punktu, tas atgriež ticību orientēšanās spējām un dod papildus sparu traukties tālāk.

KP 3 (bedre)

Uz nākamo kp nolemjam doties atpakaļ pa ceļu, pa kuru atbraucām, nevis taisnāko variantu pa stigu – sanāk ar nelielu līkumu, bet pa braucamiem ceļiem. Jau kopš paša starta jūtu sevī drusku tādu kā agresivitāti, braucu mūsu palielā bariņa priekšgalā, mēģinu kurināt tempu. Ir tā, ka gribas močīt, kas nemaz nav man raksturīgi, bet šoreiz tam ir iemesls. Tomēr lukturis, kas nekad nav īpaši gaišs, miglā ir gaužām švaks un kļūst arvien bālāks, tāpēc brīžiem iesēžos kādam astē. Nonākam pie krustojuma, kas punkta tuvumā. Edgars un Gusts aiziet mežā pēc kp. Man ir karsti – novelku džemperi un cimdus. Šie abi atnāk un paziņo, ka uz kp jādodas visai komandai un ar visiem vellapēdiem – punktā tiesneši. Paejam mazu gabaliņu pa mežu, tad pa stigu stāvā kalnā. Apkārt joprojām daudz komandu.

KP 2 (koks stigu krustojumā, KP atrodas ~3m virs zemes)

Neliels pārbrauciens pa ceļiem un stigu līdz kp. Ceļa virsmu, rises un bedres tikpat kā neredzu, kādā peļķē priekšējo ratu sanes tā, ka kritiens ir neizbēgams. Lecu sāņus, lai nepaliktu peļķē un nepiesmeltu kurpes, raujot aiz stūres raga līdzi arī vellapēdu – žēl jau arī to atstāt dubļos. Tieku cauri puslīdz sveikā – tikai ar dubļainām drēbēm. Temps joprojām itin labs.

KP 4 (koks ceļa malā, KP atrodas ~4m virs zemes)

Pie kp bariņš komandu, nekavējoties laižam tālāk. Izbraucam uz paralēla ceļa Z, laižam uz R. Neliels gabaliņš arī pa uzartu izcirtumu. Drīz klāt kp.

KP 5 (koks, KP atrodas ~3m virs zemes)

Pāris km brauciens pa ceļiem, kp mežā netālu no ceļa, šeit apstājušās vairākas komandas. Kamēr kāds aiziet nokompostrēties, pētu karti. Vispār temps ir labs, kartes pētīšana un orientēšanās man prasa krietnu papildus slodzi, mazliet pat sāku pagurt no nemitīgās uzmanības un sasprindzinājuma. Jocīgi.

SF 1 (starta laukums, velo parks)

Laižam tālāk, kāda meitene tumsā sauc: Čau, Riža! Nepaspēju pajautāt, kas mani sveicina, tā arī neatpazīstu balss īpašnieci (varbūt Dzintra?).

Pieklājīgā tempā aizminam līdz asfaltam, ceļi vairāk iet pret kalnu, esam drusku paretojušies. Joprojām turos priekšgalā aiz Jāņa, gribas braukt ātri. Uz asfalta sarindojamies rindā un palielinām tempu, minot aizvējā aiz pirmā braucēja. Jāni priekšgalā nomaina Jurģis vai Ingus, es turos kaut kur pa vidu. Pēc kāda laika beidzot atskatos un konstatēju, ka pārējie no “Concorde MK” ir atpalikuši. Saprotu, ka diemžēl nu ir laiks šķirties no “Concordes” – tālāk jau močīsim katrs savā tempā. Izbraucu no rindas uz sagaidu savējos. Drīz klāt arī SF. Plkst.0:44, stunda un 42minūtes kopš starta.

Velo leģendas 1.posms (50 orientieri, 3 KP, iespējami SL!)

KP 6 (koks ceļa malā, KP atrodas ~3m virs zemes)

Edgars ņem attālumus, es lasu leģendas. Starpfinišā neuzkavējamies, sākam braukt leģendas. Nogriežamies uz D, pēc 0,47km krustojums ar ceļa atzarojumu pa labi, viss it kā saskan. Tālāk ceļš ļoti dubļains, nākas arī stumties un lavierēt starp lielām peļķēm. Pēc 0,51km jābūt ceļam pa labi un vēl pēc 0,04km pirms ēkas ceļam pa kreisi. Nav. Esam veikuši jau apmēram 0,64km, nekādu sānceļu nav. Šaize! Uz ceļa gan priekšā, gan aiz muguras daudz komandu. Kaut kas neštimmē. Minstināmies, nevaram atrast kļūdu, pieņemt lēmumu. Nav variantu. Nolemjam doties atpakaļ līdz pēdējam krustojumam un sākt no jauna, lai gan tāpat diezgan skaidrs, ka neko jaunu šajā ceļa posmā neieraudzīsim. Dodamies atpakaļ, abos virzienos pa ceļu kursē daudz komandu. Esam pie krustojuma, kad negaidot uzrodas “Concorde”, tas priecē un dod atvieglojumu – būs vieglāk izdomāt, ko darīt tālāk. Viņi pa šo dubļaino ceļu aizminuši gandrīz kilometru, bet vajadzīgais krustojums nav uzradies. Nolemjam doties pa sānu ceļu uz R. Nobraucam vairāk kā 0,5km, tomēr vajadzīgos krustojumus neatrodam. @#$%^&*!

Esam nesaprašanā. Esmu diezgan pārliecināts, ka šoreiz ir organizatoru kļūda leģendās, pie tam jau ceturtajā orientierī 0,5km no leģendu sākuma! Skrobis riktīgs, garīgais zem nulles! Ierosinu braukt uz SF un pajautāt organizatoriem, kur kļūda – attālumā vai krustojumos norādītajos virzienos. Pārējie īsti nepiekrīt. Uzrodas Guntis, kurš šoreiz startē komandā “Cirkulis”. Viņš ir jau papētījis leģendas tālāk un atradis kartē, pa kuriem ceļiem mums jāaizbrauc līdz luksoforam Siguldā uz Vidzemes šosejas. Tātad kļūda visdrīzāk ir attālumos. Ir divi varianti – braukt atkal pa dubļaino ceļu līdz krustojumiem, kas ir apmēram pēc 1,5km, vai mīt atpakaļ gar Ezeriem uz luksoforu, riskējot izlaist kādu slēpto kp. “Cirkulis” aizbrauc pa dubļaino ceļu. Mans priekšlikums arī ir doties pa dubļaino ceļu, pa kuru jau nominām 1,3km, tomēr pēc nelielas diskusijas pārējiem izdodas mani pierunāt braukt pa normāliem ceļiem uz luksoforu un turpināt leģendu, izlaižot nelielu etapu. Ir baigais skrobis uz organizatoriem par šitādu čakarēšanu, te vairs nav nekā sportiska, nekāda kaifa! Jūtos vienkārši izčakarēts. Klusībā domāju, ka turpmāk nepiedalīšos VX Velorallijos, kuros paredzētas leģendas. Arī VX Latgalē bija organizatoru rupja kļūda, kad bija sajaukti kp numuri uz salām, tomēr toreiz šo kļūdu praktiski bija iespējams atkost pašiem. Šoreiz atrast kļūdu ir daudz sarežģītāk, bet pēc nepareizām leģendām pareizi aizbraukt grūti, principā bezizeja. Šis negadījums uz kādu laiku man ir atņēmis centību un sacensību prieku, necenšos braukt ātri, nekur vairs nav jāsteidzas. Arī odometrs kādu laiku nestrādā, bet negribas stāties, lai galīgi neatpaliktu no pārējiem.

Siguldā “Concorde” atkal atraujas no mums,  mēs satiksimies pie Lorupes tilta tikai svētdienas pēcpusdienā. Aizminam līdz Nurmižiem. Nogriežamies pa kreisi un pēc pāris km ceļš ved mūs lejup Gaujas senlejā, kur migla kļūst vēl biezāka. Meža malā klāt arī kp.

KP 7 (koks ceļa malā, KP atrodas ~4m virs zemes)

Uz nākamo kp brīva orientēšanās apvidū atkal pēc melnbaltas topogrāfiskās kartes parauga. Attālums pa gaisa līniju 1,2km, it kā nav daudz. Kādu brīdi nekādi nevaru saprast vajadzīgo virzienu, līdz beidzot, ņemot talkā Siguldas apkārtnes karti, aptveru, ka melnbaltās kartes fragmenta Z virziens lapā ir horizontāli uz labo pusi. No punkta mežā aiziet dubļaina un slapja ziloņu taka. Kājas slapināt nu galīgi negribas, bet nav variantu – dodamies turpat, kur pārējās komandas pirms un pēc mums. Kādā vietā taka tā kā sadalās, Edgars ved mūs vairāk pa kreisi augšā pa reljefu. Grūti aptvert attālumu, šķiet, ka virziens labs un taktika pareiza doties vairāk pa augšu, vismaz lielāka iespēja izvairīties no purviem. Brīžiem manāma tāda kā taka. Apstājamies, jo Edgara kurpei pārtrūcis striķis. Top pirmās fotogrāfijas distancē. Seko ieleja ar upīti, kas arī iezīmēta kartē. Punktam jābūt samērā tuvu, saliekot kopā abas kartes, sanāk, ka kp atrodas lielas stigas (elektrolīnijas vai gāzes vada) malā, tātad garām neaiziesim. Pēc maza brīža tiešām izlienam pie platas stigas, arī kp jau tepat redzams. Urā!

KP 8 (Siguldas pilsdrupu iekšējais pagalms)

Braucam pa maziem lauku un meža ceļiem, garām mājām, pāri strautiem. Nonākam pašā Gaujas krastā, seko vairāk kā km garš posms gar Gaujas krastu. Vēl pēc laika nonākam pie dziļas gravas. Šeit vairākas komandas dodas pāri – dažas vēl tikai lejup, bet citas jau pretējā krastā cīnās augšup. Arī Guntis ir jau lejā. Grava ir stāva, krasti dubļaini un slideni, skats diezgan dramatisks. Nedaudz pastumjamies ar visiem vellapēdiem gar gravas augšu un tad abi ar Edgaru ejam izlūkos pameklēt apkārtceļu. Slidens kāpiens augšup un lejup, šķiet, ka grava pēc neliela gabala tiešām beidzas un pa šejieni ir iespējams tikt pretējā krastā. Nolemjam iet riņķī pa šo ceļu. Stumjamies apkārt, tomēr kāpiens pretējā krastā arī šeit ir stāvs un slidens, tas prasa lielu spēku un sasprindzinājumu. Turpinām virzīties gar Gaujas krastu, taču vairs nevaru izsekot leģendām un nevaru nokonstatēt precīzu mūsu atrašanās vietu. Spriežot pēc attālumiem un kartes, Siguldai esam pavisam tuvu, tikai jāatrod pilsdrupas. Pie kādas mājas skaļi riedams izskrien suns. Kāds vietējais pats piedāvā palīdzību, paprasām ceļu uz pilsdrupām. Stumjamies pret kalnu, tad jau seko arī norādes uz pilsdrupām, kāpjam augšā pa trepēm. Šķiet, ka šis nav leģendās iezīmētais ceļš, varam palaist garām kādu SL. Nekas, nav īpašas vēlmes doties atpakaļ un meklēt pareizo ceļu.

Uzkāpjam augšā pilsdrupās, ieraugām kp un vēl ko negaidītu. Vispirms dzirdu pamatīgu troksni, gan sitienu troksni, bļāvienus, arī metāliskas skaņas. Redzam pils vārtos cīnāmies cilvēkus, drusku pamūkam malā, jo nav skaidrs, kas šeit vispār notiek. Tad redzam, ka cīnās arī cilvēki zaļajos sacīkšu dalībnieku kreklos, tātad kāds speciālais uzdevums. Kad “V.I.P.” komanda ir izlauzusies cauri aizsargiem, mēs izstumjamies ar visiem vellapēdiem cauri vārtiem, bruņinieki mūs neaiztiek. Šeit uz akmens sēž tiesnesis – Finks. Lai arī esam jau nokompostrējušies punktā, tomēr arī mums esot jāveic SU. Mūsu ieroči – koka mieti. Minūtes laikā jāizlaužas cauri aizsargiem, citādi sods. Aizsargi ieņem pozīciju un izskatās diezgan draudīgi. Vēl pārdomāju kādu variantu nesties cauri bez kokiem, tomēr nākas ņemt rokā vienu bomi. Mēģinām apsvērt kādu taktisku gājienu, tomēr nevienam no mums nav militāras pieredzes. Nolemjam vienkārši ņemt uz masu un dodamies triecienā uz priekšu. Vai nu aizsargi ir jau paguruši, vai arī mēs tiešām nedaudz masīvāki, bet mums ar Aivu pirmajiem izdodas izlauzties cauri vārtiem, aizvelkot līdzi vienu aizsargu. Drīz arī Edgars ir izlauzies cauri, bet pēdējais cauri tiek Gusts. Sāp apdauzītā auss. Arī Edgaram apdauzīta auss. Labi, ka tik vien!

Ir 5:27, distancē pavadītas 6 ar pus stundas.

Velo leģendas 2.posms (79 orientieri, 1 KP, iespējami SL!)

Atkal bez kavēšanās dodamies tālāk. Sākumā nelielas neskaidrības par pareizo virzienu, tad seko nobrauciens trakā ātrumā pa asfaltu lejā uz Gaujas tiltu, ir tumšs un nākas bremzēt. Atkal pa mežu, līdz minam kalnā uz Turaidu. Mēs ar Edgaru uzminam pirmie, augšā esam pavisam aizelsušies. Seko garš brauciens pa dažādiem lielākiem un mazākiem ceļiem, šķērsojam pļavu, grāvjus, vairākkārt seko bīstami nobraucieni Gaujas senlejā, bīstami galvenokārt tāpēc, ka bremzes kļūst arvien vājākas, nevaram normāli nobremzēt. Kāda šāda nobrauciena laikā ceļa malā redzam apstājušās komandas, ir traumēti dalībnieki. Redzam kādu meiteni ar pārsistu un leikoplastiem nolīmētu pus seju (nu, patiesībā gan tajā brīdī es viņu nenoturēju par meiteni). Uzzinām, ka Harijs izdūris aci un izstājies.

Atkal nonākam Turaidā, šoreiz nav jāuzmin līdz pašai augšai, bet jānogriežas drusku ātrāk. Pauze, gaidām Aivu, beidzot uzēdam maizes. Nogurums.

Izlīkumojam pa takām, pirms leģendas beigām tās ir sevišķi dubļainas. Klāt kp, šeit tusējas daudz komandu, jo jāpārzīmē kartēs nākamie kp, kas jāapmeklē noteiktā secībā brīvi orientējoties apvidū.

9:55, kopš starta pagājušas nepilnas 11 stundas, esam apmēram 26-27.vietā, nu – ne visai spoži, gribētos tā kā vismaz pirmajā divdesmitniekā tikt (tagad rezultātos redzams, ka patiesībā esam 24.vietā). Pēc pieredzes zinu, ka uz beigām parasti pakāpjamies uz augšu, un vēl jau priekšā krietns gabals, pie tam velo leģendas ir beigušās – sāksies normāla orientēšanās pēc kartēm, kas varētu būt mūsu priekšrocība.

Velo orientēšanās posms

KP 10 (durvju aile pilsdrupu mūrī)

Edgars pārzīmē kp. Mazliet pafotografēju un ieēdu. Mums priekšā vēl gara distance, tāpēc parādās nelielas bažas, vai vispār paspēsim iekļauties kontrollaikā. Ir jāmočī, ja gribam iziet pilnu distanci.

Distances sākums mūs ved pa iespaidīgi dubļainu taku lejā, nobraucam gar Vikmesti līdz pašai lejai, pēc tam nākas kāpt pa kāpnēm augšā līdz pašām Krimuldas pilsdrupām. Uh! Pretī lejā kāpj “Spurainie eņģelīši”, trijatā – bez Harija.

KP 11 (zem tilta, jālieto alpīnisma ekipējums)

Lejā laižam pa serpentīnu. Bremzes tikpat kā nedarbojas, drusku bremzēju ar kāju pa zemi, trakā ātrumā laižu pa priekšu – citādi jau nekas, bet žēl vellapēda. Pēc brīža esam pie Siguldas tilta pār Gauju. 10:44, esam pacēlušies par pāris vietām augstāk. :)

Šeit speciālais uzdevums – vienam no komandas jālien gar tilta balstiem pēc kp. Gusts ātri uzvelk sistēmu un aizlien pēc kp. Tiešām ātri.

KP 12 (koks takas malā, KP ~3m virs zemes)

Pārbraucam pāri Gaujas tiltam, nogriežamies pa labi. Sākumā braucam pa asfaltu, beigas atkal pa dubļainām meža takām. Apvidus ļoti pazīstams, šeit daudzas reizes skriets orientēšanās sacīkstēs, vēl pirms nedēļas šeit skrēju ar laivu plecos PK “Tinis” rīkotajās sacīkstēs “Ar laivu pretim ziemai”.

KP 13 (koks ceļa malā, KP ~3m virs zemes)

Aizbraucam līdz gājēju tiltam pār Gauju pie Velnalas, seko  atkal kāpums augšup. Punkts atrodams bez aizķeršanās.

KP 14 (grāvis)

Nu atkal jāsāk orientēties pēc melnbaltās kartes fragmenta. Turpinām braukt pa meža ceļu uz R, izbraucam pļavā un drīz arī uz Raganas – Turaidas šosejas. Pabraucam nedaudz vairāk kā 1km pa asfaltu, tad griežamies nost uz Z un ejam pāri pļavai pēc aptuvena azimuta. Pļavā izretojušās vairākas komandas, skats interesants, tāpēc pabraucu uz priekšu un fotografēju. Punkts klāt.

KP 15 (grāvis)

Pa ceļu izbraucam atpakaļ uz asfalta, atkal neliels gabals pa šoseju, nogriežamies pa lauku ceļu un aizbraucam līdz kp. Apkārt visu laiku vairākas komandas.

KP 16 (upes krasts, KP ~4m virs zemes)

Izbraucam pa to pašu ceļu uz asfalta, nogriežamies gar Krimuldas baznīcu, ceļš beidzas turpat māju pagalmā. Nokāpjam pa kāpnītēm ieplakā un stumjamies augšā pa pļavu uz ceļu. Iebraucam mežā, kapsēta. Tālāk mežā vēl viena kapsēta – tā, kas iezīmēta kartē. Braucam lejā, esam tuvu Gaujai. Nolemjam vellapēdus atstāt tepat, Edgars un Gusts ar kājām aiziet pēc kp, man ir laiks atkal apēst sviestmaizi.

KP 17 (koks ceļa malā, KP ~3m virs zemes)

Braucam pa takām, kur pirms nedēļas stiepu laivu. Šķērsojam elektrolīniju, kp atrodam bez problēmām.

KP 18 (koks ceļa galā, KP ~3m virs zemes)

Stumjamies pa aizaugušiem meža ceļiem, gar pārplūdušām pļavām, arvien grūtāk tikt uz priekšu daudz maz sausām kājām, lēkāju pa ciņiem. Aiz “Rāmniekiem” sākas normāli braucams ceļš, atkal jau kuro reizi augšup ārā no Gaujas senlejas. Izbraucam pļavās, šeit sākas gari žogi, kas norobežo kaut kādus koku stādījumus. Gribu griezties nost no ceļa un doties pēc azimuta uz punkta pusi, tomēr Edgars iesaka braukt vēl tālāk pa ceļu. Kāda komanda, kas seko mums, nogriežas tur, kur gribēju nogriezties arī es. Braucam vēl kādu gabalu tālāk gar žogiem, līdz ceļam, kas starp tiem aiziet meža virzienā. Azimuts apmēram sakrīt, minam pa ceļu uz mežu. Punkts drīz klāt. Veiksmīgi! :) Labi, ka izturējām un nenogriezāmies par ātru, dabūtu krietni lauzties pa krūmiem.

SF 2 (pļava gravā, velo parks, velo posma beigas. Kāju posma sākums, SU1 un SSU (slepenais speciālais uzdevums) sākums.)

Nostumjamies lejā pa kalnu, pārkāpjam strautam, virzāmies pa kori uz gājēju tilta pusi. Konstatēju, ka aizmugures bremžu trosīte ir izlekusi no roktura un rats visu laiku bremzējas. Gribu salabot, tomēr Edgars mudina ātri braukt uz SF, tāpēc atvienoju tās vispār, un nu esmu palicis praktiski bez bremzēm. Pārbraucam pāri Gaujai, atkal stumjamies augšā. Laurenčos pie stadiona kāda komanda nogriežas pa labi mežā, arī mēs nogriežamies, nedaudz saīsinot ceļu uz SF. Braucam lejā pa asfaltu, bremzēju ar kāju, ieliekot to starp rāmi un priekšējo ratu, troksnis labs.

13:50, kopš starta pagājušas gandrīz 15 stundas, līdz kontrollaika beigām tikai 3 stundas, esam apmēram 20.vietā. Domājams, ka vietu secība vēl mainīsies, jo vairākas komandas startē nepilnos sastāvos, un tad vēl sodi par nepaņemtiem kp un aiztures pie SU.

Starpfinišā daudz mašīnu un cilvēku, jo šodien šeit ir arī starta vieta orientēšanās sacensībām “Pretim ziemai”. Patīkams pārsteigums satikt “Concordi”, Jurģis stāsta, ka nolēcis no tilta – lai arī es nebaidoties un lecu. Ingus vēl karājas virvēs – viņam jātiek līdz zvanam un jāpiesit pie tā. Neko daudz vairāk nepagūstam parunāties.

Edgars aiziet noskaidrot, kas jādara tālāk. Ir izvēle – iet kāju posmā un pēc tam veikt speciālos uzdevumus, vai vispirms tomēr tikt galā ar virvēm un tad iet kāju posmā. Mums paveicas – komanda pirms mums izvēlas kāju posmu un nu virves ir brīvas. Izvēlos lekt no tilta vairāku apsvērumu dēļ, pirmkārt, rāpties pa virvēm augšā ir grūti un šajā man laikam vismazākā pieredze, otrkārt – gribas arī kaut ko ekstrēmāku. Nekad neesmu lēcis ne ar gumiju, ne virvi, ir drusku tāds nemiers, tomēr esmu pārliecināts un zinu – es to izdarīšu, tur nav variantu! Regimants palīdz uzvilkt gan gurnu, gan krūšu sistēmu, lietoju tādu pirmo reizi. Tad sekoju Kristapam augšā uz tiltu. Esam uz tilta, paskatos pāri margām – augstums vienkārši iespaidīgs. Kristaps uzvelk virvi, piekabina mani un dod instrukcijas, kā atsperties un lekt no margām,  kā pēc tam atāķēties un nolaisties lejā. Konstatēju, ka satraukumā esmu aizmirsis cimdus nomestus zemē, Kristaps saka, ka gan jau iztikšot. Nu neko vairs, būs lemts – āda paliks uz maniem pirkstiem. Esmu pieāķēts. Lūdzu Kristapu vēlreiz pārbaudīt manu sistēmu un virvi, vai viss kārtībā. Kristaps saka, ka pasākums ir pavisam drošs, tagad viss atkarīgs no manas galvas – vai es varu nolēkt vai nē. Lejā sapulcējies liels bars skatītāju. Bailes praktiski nejūtu, kājas netrīc, ir tikai pilnīga neziņa, kas mani sagaida: kāda būs sajūta, nostājoties uz margām? Vai nenobīšos? Cik stiprs būs rāviens? Un kur lai lieku rokas, lai tās kaut kur nesatraumēju? Baiļu nav, jo no manis paša šeit praktiski nekas nav atkarīgs, mana drošība ir pilnībā atkarīga no ekipējuma. Ieturu pauzi pirms lēciena, izdomāju, kas jādara, lai nesanāk tik sasteigti kā Mazsalacā, lecot no Bezdelīgu klintīm, kad nenoturēju rokas taisni virs galvas, bet izplētu sānis, sāpīgi apdauzot pret ūdeni.

Nevelku lietu garumā – tas jādara ātri! Pakāpjos pa kāpnītēm un, lāga pat nenostājies uz tilta margas, momentā atsperos un metos ar galvu pa priekšu lejā. Rāviens. Šūpojos virvē. Esmu dzīvs. :) Super! Ideāli! Atāķēju rezerves mezglu, izņemu no karabīnes drošības mezglu, lielākas pūles prasa izraut virvi no dulfera, sistēma kaut kur griežas miesā, virvi rauju ar plikām rokām. Beidzot izdodas atbrīvot virvi un nolaisties lejā. Gusts un Edgars vēl rāpjas augšā. Gusts uzrāpies pirmais, Edgars sauc mani, lai es no lejas palīdzu un pievelku virvi ikreiz, kad viņš velkas augšā. Sāku strādāt. Virve griežas rokās, uzvelku cimdus. Nopūlamies ar Edgaru krietnu laiku, līdz viņam izdodas piesist pie zvana. Darīts.

KP 19 (koks upes krastā, KP ~3m virs zemes)

Bez kavēšanās dodamies kāju posmā gar Lorupi. Tagad attopamies, ka nepaprasījām savējiem no “Concordes”, cik SL bija un kurā vietā – pirms vai pēc dzelzceļa uzbēruma. Tuvumā aizvien vēl pa kādai komandai. Esmu vēl stipri pacilātā noskaņojumā pēc lēciena no tilta, gatavs skriet da jebkur. Nonākam pie dzelzceļa uzbēruma, tas ir nenormāli augsts. Pārējie uzreiz nolemj augšā nekāpt, bet brist pa ūdeni caur caurteku. Man gan nekad nav paticis tīšām slapināt kājas, ja vien pastāv iespēja to nedarīt. Aizelsies nesos augšā uzbērumā un pa otru pusi lejā. Pārējie pa apakšu tikuši ātrāk cauri un man nākas paskriet pakaļ. Pēc 50m jātiek pāri upei, šoreiz nav laika meklēt koku un arī man nākas vien brist aukstajā ūdenī. Eh, muļķīgi – nu gan bija vērts taupīt sausās kājas! :( Pēc kāda laika ieraugām SL. Drīz vajadzētu būt kp, bet kā nav tā nav. Beidzot arī kp klāt, šķiet, ka tas ielikts tālāk kā kartē zīmēts. Nu nekas, tagad tikai ātri atpakaļ un SF.

SF 2 (pļava gravā, velo parks, kāju posma beigas. Komanda atgriežas SF 2, atzīmējas pie tiesneša un ar velosipēdiem dodas uz finišu.)

Dzelzceļa uzbērums ir tepat pie punkta, uzrāpjamies augšā un pa sliedēm dodamies uz R. Pārejam Lorupei un pēc neliela gabaliņa nogriežamies uz Z pa meža ceļu. Esam atpakaļ SF2, kāju posms prasījis mazāk kā stundu. It kā esam apmēram 17.vietā, tomēr vietu secība stipri nosacīta, jo daudzām komandām pie virvēm būs aizturētais laiks, jādomā, ka dažas komandas, kas finišēs pēc mums, gala rezultātā būs augstākā vietā kā mēs, jo mums vispār nav laika aiztures.

Finišs 3 (Viesu nams “Ezeri”)

Ņemam vellapēdus un stiepjam gar tiltu augšā uz Vidzemes šosejas. Minu pa priekšu. Braucam caur Siguldu, pie Globusa pagriežamies uz finiša pusi. Pēkšņi konstatējam, ka mums seko un tuvojas kāda komanda. Tad nu beigās vēl uzkurinām tempu un dabūjam ātri aizmočīt līdz finišam.

15:43, distancē pavadītas 16 stundas un 41 minūte, bez sodiem un aizturēm. Mūs sagaida “Concorde”. Forši.

Vispirms pirts: gribas ātrāk tikt vaļā no netīrajām drēbēm un dubļiem. Vakariņas ar mazuma piegaršu. Dikti sakārojas aliņu, tas gan ir velnišķīgi garšīgs! :) Vellapēdi ir nenormāli dubļaini, tādu pat nevar likt uz mašīnas jumta – nākas nomazgāt, cik nu iespējams. Atvados no draugiem un atkal jau vienatnē, cīnīdamies ar miegu, braucu caur Cēsīm uz Valmieru.

Johans, 2004.gada novembris.