Pārgājiens

Datums: 24.01.2004.
Maršruts: Strenči – Rūpnieki - Valmiera
Dalībnieki: Johans, Mārcis, Boss

Vieta

Pārvietošanās veids

Attālums

Cikos sākts

Cikos beigts

Rīga - Valmiera - Strenči

autobuss

135

09:55

12:55

Strenči - Krāči

Pārgājiens

7.5

13:40

15:40

Krāči - Rūpnieki

Pārgājiens

10

17:10

19:00

Rūpnieki - Valmiera

autobuss

7

19:20

19:30

Valmieras centrs – Jumaras iela

Pārgājiens

3.5

19:30

20:05

Kartes:
Satelītkarte, M=1:50 000.

Mārcim un Bosam šīs dienas ceļojums sākas Rīgā, ieņemot vietas autobusā Rīga – Valka.
Es 11:45 ar smagu mugursomu plecos dodos uz Valmieras autoostu, šķērsojot Gauju pa gājēju tiltu. 12:15 jau ar slapju muguru esmu autoostā un pēc 10min arī autobusā.
12:55 izkāpjam Strenčos. Pie autobusu pieturas ir veikaliņš ar pašvaku produktu klāstu. Pirmais uzdevums ir atrast ēstuvi, jo Mārcim dikti gribas ēst. Pēc atkārtotas ceļa prasīšanas beidzot atrodam itin omulīgu kafejnīcu “Una” Slimnīcas ielā 3. Ir prieks pasūtīt pa kausam Piebalgas alus, bet Mārcis pasūta arī kāroto karbonādi. Otrais ēdiens vidēji maksā 1.60Ls. Pie kafejnīcas ir arī veikaliņš. Šī izrādās pēdējā diena mūžā kādam pārdrošam prusakam, kas bezkaunīgi cenšas pa grīdu tuvoties mūsu galdam – mans ilggadējais kojinieka stāžs ir atstājis beznosacījuma refleksus attiecībā uz šiem visumā piemīlīgajiem radījumiem. Kamēr Boss ietin savas pēdas polietilēna maisiņos, apspriežam, vai tiešām ir vērts doties prom no jaukās vietas sniegā un aukstumā, nezinot, kas mūs sagaida un kur uznāks nakts. Iztēlojoties, kādi mēs visdrīzāk būsim vakarā, ja paliksim šeit, apkārtējās pasaules iepazīšanas azarts tomēr ņem virsroku un neilgi pēc pusē diviem dienām beidzot sākam kustēt Gaujas virzienā. Kādus 200 metrus ejot pa labi, pa ceļu no kafejnīcas puses sākas taka uz Gaujmalu.
Pirmā apstāšanās un arī fotografēšanās turpat Gaujmalā pie plostnieka koka statujas, pie kuras biju 2000.gada vasarā laivu brauciena laikā. Gauja Strenčos izskatās samērā strauja un nav pilnībā aizsalusi. Pirmo kilometru ejam gar krastu, bet pēc tam taka jau uzved mūs uz ledus, jo beidzās pie kaut kāda uzņēmuma teritorijas. Pēc šķietami neilga laiciņa ieraugu jau no laivu braucieniem pazīstamo dzelzceļa tiltu pār kādu mazu Gaujas labā krasta pieteku, kurai kartē nav pat nosaukuma. Pa aizsalušo upīti aizejam līdz tiltam un uzrāpjamies uzbērumā. Pa dzelzceļa tiltu, kas ir pavisam netālu, pārejam pār Gauju, kas pa vidu joprojām ir vaļā. Abos krastos ir mājas, pagalmā “žūst” sasalusi veļa, kāds mājas iedzīvotājs ar spaiņiem dodas smelt ūdeni no upes. Valmieras – Valkas šoseja ir Gaujas labajā pusē, tomēr sākam iet gar kreiso krastu, cerot, ka gan jau kaut kur varēs tikt pāri upei. Iešana pa krastu ir pavisam apgrūtinoša, tāpēc uzreiz jau kāpjam uz ledus un ejam pa Gauju starp krastu un neaizsalušo upes vidu. Tas ir pavisam kas neparasts un interesants. Visa turpmākā gājiena laikā ledus brīžiem varen draudīgi krakšķ un reizēm kāja pat izlūzt cauri virsējai ledus vai sniega kārtai, zem kuras palicis kāds tukšums. Sniegs uz ledus vietām biezāks, vietām plānāks. Arī diena ir tik jauka un saulaina, ka mūs pārņem patiess prieks par notiekošo. Ir prieks arī par to, ka varam iet pa upi un nav jālaužas cauri mežam pa krastu.
Apstājamies vietā, kur beidzot arī upes vidus ir ciet ar svaigiem ledus vižņiem, kas vēl nav kārtīgi sasaluši. Apklustam un ieklausāmies, kā vižņi berzējas viens gar otru, mutuļo ūdens. Vēl pēc kāda brīža tālumā uz priekšu redzam kādu dzīvnieku pārskrienam pār upi, visdrīzāk jau lapsa. Vispār uz ledus ir ļoti daudz mazu dzīvnieku pēdu krustu šķērsu. Upes centrālā daļa tālāk ir ļoti nelīdzena sasalušo sanesumu dēļ un pat mazliet virs pārējā ledus līmeņa un tad, kad ledus šķiet jau pietiekami stingrs, mēģinu iet uz pretējo krastu, tomēr ledus krakšķēšana mani izbiedē un es atkāpjos – nudien negribas šodien izpeldēties ledainajā Gaujas ūdenī! Visu tālāko ceļu Gauja ir aizsalusi, tikai šur tur straujākās vietās ir neaizsalušas vietas, kur mutuļo ūdens. Ir arī kādas lielākas neaizsalušas krāces praktiski visas upes platumā, ko nākas apiet gar pašu krastu.
Pēc kāda laika labajā krastā ieraugām mājas – acīmredzot klāt jau Krāčupe. Uzkāpjam krastā un paejam garām gar pašām mājām. Pēc satelītkartes šeit jābūt Krāču dzirnavām, bet tās acīmredzot ir sabrukušas, palikuši tikai kādi mūri, kam uzmetu pārāk paviršu skatienu. Aizsprosta nav, arī tas acīmredzot sabrucis. Pa Krāčupi aizejam praktiski līdz Gaujai un ieraugām stāvajā krastā atpūtas bāzi “Krāči”. Uzkāpjam augšā. Skats iespaidīgs – īsta padomju laikos celta atpūtas bāze ar sporta laukumiem. Viss diezgan nolaists, pamests, bet vasarā varbūt kaut kas vēl notiek. Pašūpojamies šūpolēs. Esam gājuši divas stundas, varētu beidzot taisīt ēšanu un ugunskura kurināšanu, galvenokārt gan nevis izsalkuma dēļ, bet tāpēc, lai atbrīvotu mugursomu no svara.
Atrodam mežā netālu no malkas grēdas piemērotu vietu un Bosam tiek dots pirmais uzdevums – 15 minūšu laikā iekurināt ugunskuru. Uzdevums paveikts savlaicīgi! Izvelkam paiku, salejam tēju, kas tiek papildināta no mazajām blašķītēm. Ēdam ķiplokmaizītes, sieru, ceptas desiņas, apelsīnus. Ieraujam no blašķītes arī tīru mantu, kas tiek ieskaitīts Bosam kā nākamais kaujas uzdevums, lai kļūtu par pilntiesīgu APIK biedru. Ar nākamā uzdevuma veikšanu gan tik viegli neiet: ir jākāpj kokā pēc čiekuriem! Sāk jau krēslot un, lai gan no lejas čiekurus vispār neizdodas ieraudzīt, nākas vien kāpt eglē. Boss uzrāpjas eglē kādus metrus 7-8, līdz tiek dota atļauja kāpt lejā – šoreiz bez čiekuriem. Laiks ir auksts un man sāk stipri salt rokas un kājas, dodos atpakaļ pie ugunskura. Pabeidzam ēšanu, nodzēšam ugunskuru un neilgi pēc pieciem vakarā atkal kāpjam uz ledus un dodamies tālāk.
Debesis ir bez mākoņiem un mums priekšā spīd pavisam plāns Mēness sirpis, bet virs tā spoža zvaigzne. Ir auksts. Kājas un rokas pamazām atsilst, sals kniebj vaigos, tie kļuvuši pavisam stīvi. Pēc kāda laiciņa ir pirmais lielais Gaujas loks pa kreisi. Kad esam atpakaļ šosejas pusē, apspriežam tālāko rīcību. Līdz autobusam vēl ir ļoti daudz laika, tāpēc dodamies pagaidām tālāk pa upi. Izejam nākamo loku un nonākam pie 90 grādu Gaujas līkuma pa kreisi. Ir apmēram seši vakarā un nolemjam doties uz šoseju. Šeit tā ir pavisam tuvu. Viens otram padodot roku, uzrāpjamies stāvajā Gaujas krastā. Kādu gabaliņu paejam pa aizsnigušu meža ceļu paralēli šosejai, līdz izejam uz asfalta. Tepat ir klāt pirmā autobusa pietura “Baloži”. Līdz autobusam ir vairāk kā stunda, tāpēc dodamies uz nākamo pieturu. Mēģinu stopēt mašīnas, bet neviena neapstājas. Drīz ir klāt Mellupes, rej suns. Laika vēl daudz, stāvot nosalšana garantēta – ejam tālāk. Vēl kāda pietura, bet mēs ejam tālāk. Aiz līkuma parādās laternu gaismas – tā ir kāda lielāka apdzīvota vieta. Klāt Rūpnieki. Ceļa malā veikals, par laimi vaļā. Ejam iekšā un minūtes piecpadsmit pastāvam siltumā, veikalā var dabūt arī siltus dzērienus. Pēc tam aizejam uz pieturu un pēc brīža arī autobuss klāt.
Izkāpjam Valmieras centrā un ātrā gaitā aizejam uz manu māju Jumaras ielā, pa ceļam veikalā nopērkot citronu, ko Bosam vēlāk nākas apēst, lai tad nu tiešām sekmīgi būtu izturējis iestājpārbaudījumus APIKā.
Pārgājiens tiešām bija foršs un neparasts, jūtu, ka arī kājām bijusi pamatīga slodze, bet vēl vairāk kā vienmēr sāp mana vecā mugura.

Johans, 2004.gada 25.janvāris.