Kartes:

Krosam un velo posmiem rajona karte, M=1:100 000.

Kāju posmam topogrāfiskā karte, M=1:50 000

Laivu posmam orientēšanās karte, M=1:10 000

Pēc pieredzes zinu, ka apraksts jāraksta, kamēr vēl viss svaigi atmiņā, jo vēlāk daudz kas aizmirstas un šķiet savādāk.

Pirmais, kas ienāk prātā, atceroties šīs gonkas – ziedošo ievu rūgtenā smarža un brīnišķīgais laiks, kas pavadīja mūs visu sacīkšu laiku, kā arī jautrais noskaņojums, kas valdīja komandā – es jau nu varēju reāli ierēkt par saviem komandas biedriem pēc sirds patikas, viņi pie tā jau pieraduši, brīžiem nepalika parādā. Šajās sacīkstēs startēja arī ļoti daudz draugu, paziņu, bijušo komandas biedru, kurus lielāko daļu satiku arī  distancē: Aiva, Dace, Ilārs, Igors, Ario, Uģis, Dzintra, Ilze un daudzi citi.

Nakts pirms gonkām diemžēl ir krietni izčakarēta – pēc stipri vēlas gulētiešanas un aizmigšanas 3:47 tieku izsaukts uz darbu. Pēc pusē sešiem esmu mājā un uzreiz taisos ceļā. Pēc astoņiem esmu Āgenskalnā. Uz Enguri braucu Jurģa mašīnā, pa priekšu rullē Edgars un Zane. Mēs ar Jurģi Engurē zināmajā ēstuvē kārtīgi pieliekam vēderus.

Īsi pēc ierašanās bāzē pavadu uz startu Aivas komandu, redzu startā arī Ilzi. Nokonstatēju, ka manam vellapēdam pilnīgi nedarbojas priekšējais ātruma pārslēdzējs. Paldies Ario – ar viņa eļļošanas, iekustināšanas un pieregulēšanas palīdzību ātruma pārslēdzējs atdzīvojas!

Lai arī atšķirībā no iepriekšējām pēdējām reizēm starta vietā šoreiz esmu ieradies ļoti laicīgi un it kā varu sagatavoties bez steigas, tomēr pirms paša starta uzrodas negaidīti un neaptīkami pārsteigumi: 1) mugursomai ir nokritusi ap vēderu liekamās siksnas sprādze, 2) starta koridorā tiek konstatēts, ka manam vellapēdam nokritis aizmugures lukturis! Johaidī! Dusmas uz sevis par šādām paviršībām! Lukturi aizskrienu pie mašīnām un atrodu paripojušu zem krūma, kur biju dzirdējis to nokrītam, bet sprādzi neatrodu un tā nu visu sacīkšu laiku siksnas uz vēdera nākas katru reizi siet mezglā un siet vaļā – diezgan neērta padarīšana!

Pirms starta parastās procedūras – obligātā ekipējuma uzrādīšana, mobilā telefona iesaiņošana, tiek iedota karte krosam un velo posmiem. Šoreiz nav emit kartes, bet gan kontrolkarte, kuras nešana un atzīmēšanās punktos uzticēta Jurģim.

Nu, ko - aiziet jūriņā!

Starts 12:48

Komandas numurs ir 42, startējam, skanot Edgara Liepiņa dziesmai par korķi, rāvēju un pudeli, kas jāizdzer ša ka tā. Praktiski visu distanci ar karti iet Edgars, bet es atkal “kontrolēju” Edgaru.

1.posms – kross

KP 1 (avots jūras krastā),

KP 2 (pļavas ziemeļu gals)

KP 3 (upes līkums)

KP B (bāze, 1. posma finišs)

Pēc goda apļa veikšanas turpat cauri bāzei vellapēdus un mugursomas atstājam slēgtajā parkā.

Laiks pavisam silts, uzreiz sākam lēnām skriet un līdz pirmajam kp esam labi nosvīduši. Skrienam pārsvarā pa taisnāko trajektoriju un punktus atrodam bez lielas aizķeršanās. Garām aizskrien 43.komanda, redzam arī “Kuldīgu” un citus.

2. posms – velo

Maršruta izvēle pēc komandas ieskatiem.

KP 4 (strauta līkums)

13:43. Izvēlamies ceļu caur Enguri, pēc tam pa meža ceļu starp Melnupi un Ķīšupīti. Atkal jau distances sākumā esam palikuši vieni un tas priecē. Meža ceļi pirms punkta samērā labi braucami un punktu atrodam bez problēmām. Dikti slāpst un dzeru bez taupīšanas, nu tikai es reāli izbaudu un novērtēju Zanes un Edgara dāvināto dzeršanas sistēmu – caurules gals karājas pie mugursomas pleca siksnas, pagriez galvu pa kreisi un dzer, cik gribās. Ideāli! Bez šīs uzpariktes laikam vairs nekad šādās gonkās!

KP 5 (D ezera pussala)

14:35, turpinām distanci pa meža un zemes ceļiem. Aiz Mucenieku ezera mežā ieklausos dīvainā troksnī no mana vellapēda pakaļējā riteņa puses un pēc brīža konstatēju, ka riepa mīksta gan. Viss notiek dikti ātri – apsviežu riteni augšpēdus, izņemu ratu un Jurģis ātri nomaina un uzpumpē kameru, es pat savu pirmo sviestmaizi nepaspēju apēst! Kārtībā! Laižam tālāk! Punktu no pļavām ņemam pa iemītu “ziloņu taku”, no otras puses pienāk 46.komanda “Spararata eņģelīši”.

KP 6 (meža ieloks)

15:27, no punkta ārā dodamies uz D, pretī nāk “Brikšņu bridēji”. Izbraucam caur Sēmi. Seko samērā garš brauciens pa grantsceļiem, kas dikti atdauza dibenus. Uz kp pirmā kļūda – tiekam līdz kalnam pļavās un pa iemītām takām paejam garām meža galam lejā uz R, mums seko vēl dažas komandas, arī “Spararata eņģelīši”. Lejā punkta nav, stumjamies atkal kalnā gar rietumu meža malu, ielienam meža ielokā, tomēr nav ne punkta, ne arī iemītu taku – kaut kur nepareizi meklējam. Riņķī sarodas aizvien vairāk komandu un drīz arī atrodam īsto taku un punktu. Satiekam Ario un Igoru, šie mūs piedzinuši, gan tikai par pus stundu.

KP 7 (ezera krasts)

16:32, dodamies pa iemīto taku atkal lejā uz R, tiekam uz ceļa. Atkal gari pārbraucieni pa dažādiem lauku un grants ceļiem, bet pēdējie km pat pa asfaltu, punktā ierodamies reizē ar “Spararata eņģelīšiem”, lai arī viņi līdz asfaltam braukuši pa citu ceļu.

Nobraukti 52km, pulkstenis 17:39, distancē pavadītas gandrīz piecas stundas.

3.posms – laivas

Pie ezera velo parks, kafejnīca ezera krastā un līdzjutēju pulks. Piesakāmies rindā uz laivām, prieks, ka ir pauze un atpūtas laiks tiek izņemts no kopējā. Izvelku ūdensmaisu no somas – tajā palicis pēdējais malks! Uztankoju ūdeni no krāna. Paēdam. Satieku kursa biedreni Ievu, kura šoreiz līdzjutējos 35.komandai. Palaižu garām brīdi, kad tiek izplānota mūsu komandas taktika šim posmam. Esmu iecelts par “galveno airētāju”.

Ezerā un tā krastos ir 14kp, no kuriem 3 ir peldošie, kas straumes un vēja ietekmē var atrasties nezin kur. Mums jāatzīmējas jebkuros 10 punktos. Tie ir bez tiesnešiem un komandai nav jāierodas pilnā sastāvā. Orientēšanās karte posmam ir ļoti laba, punkti šķiet ņemami gan no laivas, gan no krasta.

Startējam 18:16. Sasēžamies laivā, no kuras izkāpj Aivas komanda, un Jurģis pārairē līci. Zane un Jurģis izkāpj krastā, bet mēs ar Edgaru airējam pēc punktiem. Ezers ir šaurs, līkumains un liekas lielāks nekā pēc kartes šķiet, dabūsim paairēties! Punktus atrodam bez problēmām. Laiva ir diezgan neērta un smagnēja, airējam uz maiņām. Mums abiem sāp mugura, tomēr laivu posms ir patīkama pārmaiņa pēc brīžiem diezgan garlaicīgās pedāļu mīšanas. Atpakaļceļā izsēdinu Edgaru krastā, viņš aizskrien pēc diviem punktiem, kamēr es vienatnē aizairējos līdz Zanei un Jurģim. Finišā satieku Ilāru, kas ieņem vietu citā laivā.

19:34, laivu posmu esam veikuši stundā un 18 minūtēs. Normāli.

4.posms – velo

KP 8 (grāvja gals (biezoknī))

Tuvojas vakars, jāmin pa gaismu, cik vēl var. Jurģis iepumpē gaisu mana vellapēda pakaļējā riepā. Nu jau atkal dibenā ir “čiekurs”, labi, ka pirmie km pa asfaltu. Mūs apdzen VX komanda, Kristaps velk saitē Ievu. Pirms punkta pretī pabrauc vairākas komandas, arī “Spararata eņģelīši”. Tātad uz nākamo kp vairums komandu izvēlējušās garāko apkārtceļu pa asfaltu.

KP 9 (ceļa un stigas krustojums)

Izbraucam atpakaļ uz grantsceļa un izvēlamies doties pretējā virzienā kā pārējās redzētās komandas: uz Z un pa taisnāko maršrutu, bet pāri upei un pa meža ceļiem. Sliedes uz ceļiem un pie upes ir, tātad ne viena vien komanda arī pa šo ceļu braukušas. Upei pārejam pa koku, turpat netālu arī vajadzīgais meža ceļš. Punktā ierodamies reizē ar VX komandu, kas braukuši riņķī. Tātad laika ziņā zaudējuši noteikti neesam, jo VX komanda brauc ātrāk kā mēs. Odometrs rāda nobrauktus 69km. Pulkstenis rāda 20:41, distancē pavadītas gandrīz 8 stundas. Tas ir tikai sākums, īstā cīņa vēl priekšā!

Velo leģenda

Ir jau vakars, Jurģis pielīmē savai ķiverei lukturi, mēs pārējie gan vēl nogaidām. Leģendas tiek man, lai arī mana pieredze leģendu lasīšanā ir stipri maza, tas arī vēlāk atsaucas uz tempu. Posms esot apmēram 40km garš, un man atliek tikai nostenēties, jo čiekurs aug aizvien lielāks, draudot pat pārvērsties par čiekurgranātu, kas kādā brīdī var izsprāgt.

Uzsākam velo leģendu posmu. Sākumā distance iet pa zemes ceļiem, ir vairāki diezgan pagari pārbraucieni pa grants ceļiem. Komanda ir uzkurinājusi diezgan pamatīgu tempu, knapi turos līdzi. Un tad seko trakākais negadījums šajās gonkās!

Ceļš šajā vietā ved lejup no kalna, un no klajuma mežā, labajā pusē sākas brikšņains mežs, kreisajā pusē krūmi. Ir diezgan satumsis un es knapi vēl bez luktura salasu leģendas. Braucu netālu aiz pirmajiem braucējiem, kad pēkšņi dzirdu troksni un zaru brikšķēšanu krūmos kreisajā pusē. Ieraugu uz ceļa mētājamies vellapēdu un blakus cilvēku. Pirmā doma – atkal Edgars nomaucies (pagājušā gada VX Zemgale Edgars vienā izdangātā traktorceļā ar priekšējo riteni atsitās pret koku vai iebrauca dangā un efektīgi norāva uz mutes, ar seju atsitoties pret koku saknēm, pašķīda asinis no deguna un lūpa arī bija sapampusi, savukārt pirms nedēļas pēc Cēsu – Valmieras velobrauciena ceļā uz manu māju tepat uz Baložu ielas šis atkal kārtīgi nostiepās uz asfalta, ka vēl tagad uz rokas pamatīgas kreveles)! Piebraucot tuvāk, tumsā atpazīstu Zani. Otrā doma – tātad šie abi saskrējušies un tas ir Edgars, kas iebraucis krūmos un tagad tur brakšķinās. Tomēr neredzu nevienas sliedes krūmu virzienā un iedomājos, ka tik ilgi jau nevar braukt pa krūmiem, tāpēc tūlīt prātā iešaujas trešā versija: Zani kāds ir notriecis, bet Edgars skrien pa krūmiem pakaļ vainīgajam, paspēju vēl pabrīnīties, kas tad svarīgāks šajā brīdī – palīdzēt cietušajam vai ķert vainīgo?! Tūlīt arī piebrauc Edgars, kas brauca pa priekšu un Jurģis, kas brauca pēdējais. Nu beidzot saprotu, ka tas tomēr ir kāds meža zvērs, kas pārskrējis ceļam un notriecis Zani. Kā Zane vēlāk stāsta, zvērs vienkārši ielicies vellapēda priekšējā ritenī un sekoja neizbēgams kritiens. Stūre sagriezusies par 180 grādiem. Savācam cietušo un atsēžamies turpat meža malā. Edgars dakterē Zani, pie reizes arī uzēdam, piestiprinām ķiverēm lukturus, sagatavojamies nakts braukšanai. Garām pabrauc dažas komandas. Tā arī paliek neskaidrs, kas tas bija par zvēru, tumsā esot licies mazs un pūkains, bet krūmi brakšķēja riktīgi.

Nu jau ir melna nakts un tālāk braukšanas temps ir samērā lēns, jo pārbraucieni starp leģendām samērā īsi un katrā krustojumā apstājamies – es pētu leģendas, bet Jurģis nomet odometru pa nullēm. Leģendas ieved mūs dziļāk mežos, ceļi un stigas vietām nebraucamas, nākas stumties. Pa laikam ir labi pamanāmi kp pašā ceļa malā, kas apstiprina, ka neesam novirzījušies no pareizā maršruta. Kādā vietā stipri aizaugušu stigu šķērso upīte. Sākumā kaut kādam ūdenim tiekam pāri pa koka stumbru, vellapēdus stumjot pa ūdeni, tomēr tālāk jau ir krietni lielāka upīte. Stigu tumsā nevar uzķert – laužamies pa brikšņiem, meklēdami iespēju forsēt upi. Nu vairs neko nevar saprast, kas ir kas un uz kuru pusi pareizais virziens! Tuvumā vēl vairākas komandas. Nolemjam, ka ātrākais variants ir noaut kājas un brist pāri. Upe nav dziļa un tā arī darām, tikai kājas paliek dubļainas. Ar prieku ieraugām upes krastā kp, kas tātad atrodas uz stigas. Virzienu paņemam pēc komandām, kas pa stigu nāk šurp un nu jau puslīdz droši varam turpināt maršrutu pa pareizo ceļu.

Pēc neilga laika uzsākam stumšanos pa stigu, pēc leģendas līdz nākamajam stigu krustpunktam 1,24km. Stiga ir ļoti izbraukta ar meža tehniku, stumjamies pa dziļu risi, kas apmēram līdz ceļgaliem, krustu šķērsu koku zari. Pēc nepilna km ceļš lēnām pagriežas pa kreisi un drīz esam krustojumā, tikai tas nav stigu krustpunkts. Mums pakaļ atstūmušās vairākas komandas. Pabraucot uz vienu un otru pusi, konstatējam, ka šis tiešām nav īstais krustojums un nāksies vilkties atpakaļ, varbūt pat visus 1,2km līdz pēdējam drošajam krustojumam, kur skaidri zinājām, ka esam uz pareizā ceļa. Pirms pieņemam lēmumu, mēģinu pakonsultēties ar blakus komandu, bet šie leģendas vispār iebāzuši mugursomā un autopilotā nākuši mums pa pēdām. Saradušās vairākas komandas, daži sēž, daži riņķo apkārt un mēģina atrast pareizo risinājumu. Nevienam negribas stumties atpakaļ pa traktorceļu. Dodamies atpakaļ vieni. Atrodam vietu, kur traktorceļš nogriežas no stigas un nu jau turpinām ceļu pa stigu. Ir krustojums un viss kārtībā – pasākums rullē tālāk! Neviens mums neseko. Paši vainīgi!

Interesanti liekas daži posmi pa kalnu korēm, tad nedaudz asfalts un grants ceļi, kam seko riņķošana pa smilšainām stigām, šoreiz tiešām atsevišķus etapus veicot atkārtoti gan vienā, gan pretējos virzienos. Apkārt manāmas vairākas komandas, tikai maršruta īpatnību dēļ dažas komandas, kas stumjas mums pa priekšu, patiesībā ir atpalikušas no mums, viņi dabūs vēlreiz šeit nākt.

Pirms leģendu posma beigām braucam gar kādām mājām (“Gartilti”), šeit māju iedzīvotāji sakūruši lielu ugunskuru, uzkāruši pār ceļu uzrakstu lieliem burtiem “Sveiciens sacensību dalībniekiem”, cienā mūs ar bērzu sulām un ir dikti runātīgi. Onkuls stāsta, ka viņiem teikts, lai pasēžot šeit, jo braukšot garām sacīkšu dalībnieki. Šeit taču reizi simts gados kāds pabraucot garām! Par šādu sagaidīšanu ir tiešām liels prieks, taču, kad sarodas vairākas komandas, atkal mūkam prom, lai nebūtu jābrauc barā. Drīz klāt arī leģendu posma finišs ar lielu ugunskuru.

KP B (bāze)

2:24, iezīmējam kartē kp10 un apskatāmies ceļu uz bāzi. Par laimi tas ir pavisam tuvu, tikai kādi 7-8km, pie tam lielākā daļa pa asfaltu. Bez kavēšanās minam uz bāzi. Izbraucot uz asfalta, nokļūstam vairāku komandu barā, Jurģis atpazīst vienu komandu, ko atstājām mežā nepareizajā krustojumā. Viņi esot aizbraukuši uz laivu posma starta vietu un tur paēduši, cik saprotu – tātad izstājas un brauc uz bāzi. Lai arī braucam samērā ātri, pārējie tomēr aizmūk, bet mēs nogriežamies no asfalta pa taisnāko ceļu uz bāzi. Pārējie gan aizbraukuši garām šim ceļa galam.

2:58, distancē pavadītas 14 stundas. Ir prieks, ka velo posmi beigušies un nu atliek tikai kāju posms. Vellapēdus atstājam zālē, nedaudz pārsteidz lielais komandu skaits, kas jau atbraukuši un tātad devušies tālāk. Šķiet, ka konkurence šoreiz tiešām pavisam nopietna un būs vairāk finišējušo komandu kā citus gadus.

Ēdam, gatavojamies kāju posmam. Ķiveri atstāju pie vellapēda, lukturi lieku uz galvas, labi, ka mati biezi atauguši. Uzvelku sausas zeķes. Secinu, ka atkal paiku esmu paņēmis par daudz, tāpēc vienā maisā sakrāmēju vairākas maizes, šokolādes, rozīnes, riekstus, gotiņkonfektes un saku Jurģim, ka to visu atstāšu zem viņa mašīnas. Jurģis piesakās nest manu paiku, es arī ļauju to darīt, jo viņš taču ir spēcīgs – lai jau nes, ja grib! Te nu aizsteigšos notikumiem pa priekšu un uzreiz izstāstīšu, ka pēc pāris stundām Jurģis tomēr secina, ka manas maizes ir dikti smagas un mēģina man tās atdod. Kādu laiku palaužos, līdz paliek žēl cilvēka un paņemu tās atpakaļ – tā nu man pašam nākas stiept savu paiku! :) Jāatzīstas, ka beigās neviena maize tomēr pāri nepalika, šokolādes un konfektes gan.

5. posms – pārgājiens

KP 11 (uz stigas)

Pa gaisa līniju 0,7km, mēs veicām apmēram 0,8

Ap pusē četriem dodamies ceļā. Līdz pirmajam punktam ejam pa marķējumu, punktā tiesnese iedod mums posma karti, apmainot pret velo posmu karti. Pirmajā mirklī, ieskatoties kartē, uzreiz pārsteidz distances garums – šoreiz kāju posms tiešām būs ne pa knapo! Apspriežam ceļu un aiziet jūriņā!

KP 12 (meža ziemeļu stūris)

Pa gaisa līniju 5,1km, mēs veicām apmēram 7

Engures upi diemžēl neizdodas šķērsot pa stigu – tā ir plata, pārkritušu koku nav, bet atkal brist basām kājām nevienam prāts nenesas, ir taču uzvilktas sausas zeķes! Izbrienam gar krastu cauri brikšņiem līdz kādam tiltiņam. Izejam cauri Engurei.

Aust rīts. Ir pagājusi diennakts, kopš mani naktī izcēla no gultas uz darbu. Nu klāt lielais plīsiens. Tas ir kaut kas nenormāls: smadzenes vienkārši slēdzas ārā, acis krīt ciet. Ja arī acis izdodas noturēt vaļā, neko prātīgu saredzēt nevaru. Ir tā, ka bildi redzi, bet smadzenes it kā atslēgušās un neanalizē to, ko redzi. Redzi, bet tāpat neko nesaproti. Sajūtas ļoti tizlas. Eju streipuļodams. Apkrist arī negribas. Saku, ka plīstu nost un vajag pagulēt. Saku, ka vaina nav fiziskajā – spēks vēl ir, bet drausmīgi nāk miegs. Tā bija VX Zemgalē, kad otrajā naktī gājām gar Daugavu. Aizmigšana toreiz draudēja ar iekrišanu no augstas kraujas upē, tāpēc likāmies uz auss un nogulējām divas stundas. Tiek apsvērti pretmiega varianti ar šķīstošās kafijas un citronu ēšanu, bet mums jau nekā nav līdzi. Jurģis biksta mani, lai ejot vien tālāk. Saku, ka vajag tikai dažas minūtes, lai ļautu smadzenēm atslēgties un būs možums uz pāris stundām. Neviens nepiekrīt gulēšanai, jo ir pārāk auksts. Jā, auksti ir arī man, brīžiem uznāk pat drebulis. Sakožu zobus un ceru izvilkt līdz saullēktam. Brīžiem pat gribas, kaut es vienkārši apkristu, un tad mani augšā neviens nedabūs, kamēr nebūšu drusku pagulējis, tomēr apzināti jeb tīšām to nedaru, turos miegam pretī cik nu spēju. Kaut kļūst aizvien gaišāks, saule vēl dziļi aiz apvāršņa.

Nogriežamies sānu ceļā uz D, aizejam līdz grāvim un brienam gar to līdz nesen izveidotai ļoti platai uzbērtai stigai ar grāvjiem gar abām pusēm – pēc virziena it kā īstā. Aizejam līdz stigu krustojumam un sākam meklēt punktu. Drīz vien secinām, ka šis nav īstais krustojums, bet gan iepriekšējais – ar grāvi. Ejam tālāk, meklējam purvā un aizaugušā izcirtumā lielus kokus – meža stūri. Punktu atrodam veiksmīgi, grūti tikai aizmigušos tiesnešus pamodināt.

KP 13 (jaunaudzes vidū)

Pa gaisa līniju 3,8km, mēs veicām apmēram 4,6

5:27, bez kavēšanās ejam tālāk. Garš gājiens pa stigām līdz šosejai. Pretī nāk kāda komanda, kas meklējot kp12 jau vairākas stundas. Pie kādām mājām izejam uz šosejas, pieturā sēž vietējie iedzīvotāji. Ceļa malā smuks melns piemineklis, izrādās – Viktoram Cojam. Pie caurtekas šosejas līkumā arī krusts un bildes, dažādi uzraksti. Šeit viņš gājis bojā autoavārijā. Acīmredzot nav izņēmis līkumu, braukdams no Jūrmalas puses.

Ejam garām karjerai pa augšu, šeit saulīte jau sasniegusi sūnas, tomēr lielais miegs tā kā drusku atkāpies un pārvaru vēlmi pagulēt saulītē. Nu lielais plīsiens ir Jurģim. Viņa šaurās acis, nedaudz smaidā savilktās lūpas ir vienkārši neaprakstāmas – to jāredz! Izmantoju gadījumu normāli ierēkt par viņu. Nezinu gan, kāds pats no malas izskatījos, bet Jurģis izskatījās reizē traģiski un smieklīgi!

Esam pie jaunaudzes, Jurģis paņem punktu, beidzot atguļamies saulītē izcirtuma malā, ērtāk iekārtojamies un guļam.

KP 14 (paugura virsotnē)

Pa gaisa līniju 2,1km, mēs veicām apmēram 3

Nezinu, cik ilgi gulējām, varētu būt minūtes 10-15, bet pamostoties esam krietni možāki un dikti apmierināti ar šo pauzi. Saožu cigarešu dūmus – turpat netālu atsēdusies kāda komanda, kāds smēķē. Gar izcirtuma malu nāk vēl viena komanda. Tinam makšķeres, jo parasti vēlamies distancē būt vieni. Ir auksti pēc gulēšanas, bet slinkums vilkt no somas ārā sporta jaku ir vēl lielāks – ja jau visu nakti iztiku, tad ko nu vairs!

Sākumā ejam pa traktorceļu. Izcirtuma malā pār baļķi nākas šķērsot kārtējo bebru pārpludināto upīti, par atbalstu izmantojot garus kokus. Tālāk ejam pa mežu pēc azimuta, iznākam pļavās pie mājām. Dodamies gar kalna malu mežā, sākam kāpt pauguros, bet nevienā no tiem punkta nav. Metam lokus pa mežu no kalna uz kalnu, jūtam, ka esam arvien dziļāk mežā, bet punkts nerodas. Vēlreiz kārtīgi izpētām karti, atrodam stigu, nokonstatējam savu atrašanās vietu un drīz arī punkts ir mūsu. Šī laikam bija lielākā kļūda kāju posmā. Pēc punkta kalnā kāpj 38.komanda.

KP 15 (drupas)

Pa gaisa līniju 1,8km, mēs veicām apmēram 2,3

Ejam pa ceļu līdz upei, tiekam pāri, izejam uz stigas, tad līdz stigu krustojumam. Ierosinu iet pa taisno pēc azimuta. Kādu laiku ejam pa mežu bez ceļa, reljefs diezgan labs, kāpšana stāvos kalnos prasa arvien lielāku piepūli. Izejam uz vajadzīgā ceļa un pēc kāda gabala uzkāpjam kalnā pie punkta. Šeit tiesnesis baltā busiņā iepriecina, ka pagaidām tikai kādas 20 komandas šeit bijušas, kā arī izstāsta, ka šoreiz slēptie kp, kas būs jāmeklē iezīmētajā teritorijā, ir labi noslēpti, dažām komandām radot problēmas, laikam esot mazliet pārcenties.

8:40, distancē pavadītas gandrīz 20 stundas. Aivas komanda šeit bijusi pirms 40 minūtēm. Man prieks par Mazo, ka šie vēl turas un ir tikuši tik tālu – kāju posms tiešām nav no vieglajiem! Pamostas arī cerības viņus satikt. Šis ir tālākais punkts no bāzes, nu jau griežamies atpakaļ uz māju pusi!

KP 16 (meža rietumu stūris)

Pa gaisa līniju 1,9km, mēs veicām apmēram 2,5

Izejam atpakaļ uz ceļa, pēc nepilna km nogriežamies uz stigas.

Uz zemes ceļa izejam tieši līkumā pretī punktam. Pa ceļu nāk komanda, prasa, kur atrodamies. Uzkāpjam pļavā un punkts drīz klāt. Ir 9:23. Tiesnese saka, ka 28.komanda esot tikko kā aizgājusi, atpaliekam vairs tikai par 13 minūtēm.

Papildus uzdevums:

-uz kartes tiek norādīta ~1,5 km2 liela teritorija, kurā izvietoti 14 kp,

-KP kartē nav iezīmēti,

-komanda saņem 4 kontrolkartiņas,

-uzdevums: kopā iegūt vismaz 6 KP atzīmes,

-nav nepieciešams pārvietoties redzamības attālumā.

Uz brīdi paņemu karti no Edgara. Ejam uz Z pāri pļavām, kurās zied dzeltenās pērkones. Tālumā augstu kalnā, skatoties pa elektrolīnijas stigu, redzamas mājas – turp arī dodamies. Stāvs kāpiens kalnā. Šeit ceļa malā pieturā sēž Aivas komanda “Misija 001”. Prieks satikt Mazo, arī mēs atsēžamies. Šiem ar kājām esot diezgan pašvaki, tāpēc ejot stipri lēnu, bet cerot aizklibot līdz finišam.

Sākam iet reizē, tomēr mūsu temps ir ātrāks un viņi atpaliek. Pretī brauc mašīna, vaicā, vai mēs esam tie, kas izstājas un jāved uz bāzi. Nē!

Garš pārgājiens pa ceļiem līdz teritorijai. Kad esam pie kartē iezīmētās teritorijas, pārejam upīti un nokļūstam izcirtumā. Jau iepriekš esam sarunājuši, ka, neatkarīgi no veiksmes, ilgāk par divām stundām punktus nemeklēsim. Izretojamies un ķemmējam izcirtumu. Jurģis izcirtuma stūrī atrod kp. Urā! Viens rokā! Tālāk izretojušies ejam pa mežu, kādas citas komandas pārstāvis parāda man punktu, nokompastrējos. Divi ir!

Uz stigas un mežā sarodas arvien vairāk dalībnieku. Satiekam daudzus savējos. Vārdu sakot, neiedziļinoties sīkumos: noņemamies pa teritoriju apmēram pusotru stundu, uzzinām no citiem dalībniekiem punktu aptuveno atrašanās vietu, pa vienam skrienam pakaļ uz visām pusēm. Diemžēl vairāki mēģinājumi neveiksmīgi, bet divus punktus vēl dabūjam. Besis tāpat pietiekams, šoreiz metam mieru un dodamies tālāk. Tagad rezultātos skatoties, redzams, ka tie ir tik blīvi, ka divi trūkstošie punkti mūs pabīdījuši uz leju par apmēram 7 vietām! Daudz!

KP 17 (jaunaudzes mala)

Pa gaisa līniju no kp 16 5,2km, mēs veicām apmēram 9

Šķērsojam šoseju un līdz kp aizejam pa stigām.

KP 18 (aizaugušu grāvju krustojums)

Pa gaisa līniju 3,8km, mēs veicām apmēram 4,7

12:17, pa stigu izejam uz taisna grantsceļa, seko briesmīgi garš gājiens tikai taisni, kas diezgan grūti panesams psiholoģiski: cik vien tālu var saredzēt, ceļš iet taisni, un tālumā it kā izzūd, bet, ejot tuvāk, nekas nemainās – joprojām ceļš aiziet tālumā, ceļa gals nav saskatāms un ainava nemainās. Patiesībā šis gabals ir tikai trīs km. Kādā vietā ceļa malā divi pārīši uzrīkojuši pikniku – cep desas uz grila, stāv kājās un tusējas ap mašīnu, viena sieviete pat peldkostīmā. Vieta mazliet dīvaina – ne ūdeņu blakus, ne ainavas apkārt, vienkārši nelielā meža klajumā blakus izrakņātam kalnam un ceļam, pa kuru pie tam ik pa 15 minūtēm paiet garām kāda komanda. Beidzot arī šis ceļš beidzas un pie kādām mājām pārejam šoseju, mežā atrodam stigu. Pa to aizejam līdz grāvjiem, tur pa brikšņiem laužas kāda komanda. Punktu atrodam ar pirmo piegājienu.

KP 19 (jaunaudzē, 30m no ziemeļu gala)

Pa gaisa līniju 1,5km, mēs veicām apmēram 1,6

Pēdējais punkts. Distancē sākusies otrā diennakts, bet līdz finišam vairs nav tālu.

Viens no interesantākajiem etapiem kāju posmā, kas gan par laimi ir pašās beigās, nevis sākumā: taisns gājiens nu jau pa iemītu taku pāri purvam jeb Engures ezera aizaugušajam D galam, brīžiem caur niedrēm, kas pāri galvai. Visu pusotru kilometru jābrien pa purvainu, dubļainu ūdeni, pārsvarā līdz pus kurpei, brīžiem arī līdz pus lieliem. Pie punkta satiekam Daces komandu.

Finišs (bāze)

Pa gaisa līniju 1,6km, mēs veicām apmēram 1,7

Pēdējais etaps pa meža ceļiem, stigām, cauri bāzei, skan aplausi. Finišējam tieši divos dienā. Distancē esam pavadījuši nedaudz vairāk kā 25 stundas. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Ir labi. Besis kārtīgs, sāp kājas, pleci, dibens. Tiekam nobildēti.

Kāju posmā noieti aptuveni 37km, rekords joprojām paliek 2002.gada MONA, kad kopā nogājām vairāk kā 50.

Finišē arī citas komandas, bāzē daudz cilvēku. Starp pārējiem zālītē noliktajiem krekliem redzam arī 28.numuru – tātad Aivas komanda tomēr izstājusies. Žēl.

Dušas, tīras drēbes, pusdienas. Savācam vellapēdus, mantas un braucam mājās. Kādu gabalu nomainu Jurģi pie stūres, tomēr arī man nāk miegs un maināmies atpakaļ.

Vakarā grūts mājupceļš vienatnē uz Valmieru, negribas stāties ceļa malā, lai nosnaustos.

Gonkas bija labas, tikai man drusku par ātru un grūtu. Man patīk tās garās, bet lēnās sacīkstes, tās – uz izdzīvošanu, kā pagājušā gada MONA un VX Zemgale, nevis tās īsās, kur tikt līdz galam nav lielu problēmu, tikai jātur baigais temps.

Johans, 2004.gada 10.-12.maijs.