Kartes:
Krosam un velo posmiem rajona karte, M=1:100 000.
Kāju posmam topogrāfiskā karte, M=1:50 000
Laivu posmam orientēšanās karte, M=1:10 000
Pēc pieredzes zinu, ka apraksts jāraksta, kamēr vēl viss svaigi atmiņā, jo vēlāk
daudz kas aizmirstas un šķiet savādāk.
Pirmais, kas ienāk prātā, atceroties šīs gonkas – ziedošo ievu rūgtenā smarža un
brīnišķīgais laiks, kas pavadīja mūs visu sacīkšu laiku, kā arī jautrais
noskaņojums, kas valdīja komandā – es jau nu varēju reāli ierēkt par saviem
komandas biedriem pēc sirds patikas, viņi pie tā jau pieraduši, brīžiem
nepalika parādā. Šajās sacīkstēs startēja arī ļoti daudz draugu, paziņu, bijušo
komandas biedru, kurus lielāko daļu satiku arī distancē: Aiva, Dace, Ilārs,
Igors, Ario, Uģis, Dzintra, Ilze un daudzi citi.
Nakts pirms gonkām diemžēl ir krietni izčakarēta – pēc stipri vēlas gulētiešanas un
aizmigšanas 3:47 tieku izsaukts uz darbu. Pēc pusē sešiem esmu mājā un uzreiz
taisos ceļā. Pēc astoņiem esmu Āgenskalnā. Uz Enguri braucu Jurģa mašīnā, pa
priekšu rullē Edgars un Zane. Mēs ar Jurģi Engurē zināmajā ēstuvē kārtīgi
pieliekam vēderus.
Īsi pēc ierašanās bāzē pavadu uz startu Aivas komandu, redzu startā arī Ilzi.
Nokonstatēju, ka manam vellapēdam pilnīgi nedarbojas priekšējais ātruma
pārslēdzējs. Paldies Ario – ar viņa eļļošanas, iekustināšanas un pieregulēšanas
palīdzību ātruma pārslēdzējs atdzīvojas!
Lai arī atšķirībā no iepriekšējām pēdējām reizēm starta vietā šoreiz esmu ieradies
ļoti laicīgi un it kā varu sagatavoties bez steigas, tomēr pirms paša starta
uzrodas negaidīti un neaptīkami pārsteigumi: 1) mugursomai ir nokritusi ap
vēderu liekamās siksnas sprādze, 2) starta koridorā tiek konstatēts, ka manam vellapēdam
nokritis aizmugures lukturis! Johaidī! Dusmas uz sevis par šādām paviršībām!
Lukturi aizskrienu pie mašīnām un atrodu paripojušu zem krūma, kur biju
dzirdējis to nokrītam, bet sprādzi neatrodu un tā nu visu sacīkšu laiku siksnas
uz vēdera nākas katru reizi siet mezglā un siet vaļā – diezgan neērta
padarīšana!
Pirms
starta parastās procedūras – obligātā ekipējuma uzrādīšana, mobilā telefona
iesaiņošana, tiek iedota karte krosam un velo posmiem. Šoreiz nav emit kartes,
bet gan kontrolkarte, kuras nešana un atzīmēšanās punktos uzticēta Jurģim.
Nu,
ko - aiziet jūriņā!
Starts 12:48
Komandas
numurs ir 42, startējam, skanot Edgara Liepiņa dziesmai par korķi,
rāvēju un pudeli, kas jāizdzer ša ka tā. Praktiski visu distanci ar karti iet
Edgars, bet es atkal “kontrolēju” Edgaru.
1.posms
– kross
KP
1 (avots jūras krastā),
KP
2 (pļavas ziemeļu gals)
KP
3 (upes līkums)
KP
B (bāze, 1. posma finišs)
Pēc
goda apļa veikšanas turpat cauri bāzei vellapēdus un mugursomas atstājam
slēgtajā parkā.
Laiks
pavisam silts, uzreiz sākam lēnām skriet un līdz pirmajam kp esam labi
nosvīduši. Skrienam pārsvarā pa taisnāko trajektoriju un punktus atrodam bez
lielas aizķeršanās. Garām aizskrien 43.komanda, redzam arī “Kuldīgu” un citus.
2.
posms – velo
Maršruta
izvēle pēc komandas ieskatiem.
KP
4 (strauta līkums)
13:43.
Izvēlamies ceļu caur Enguri, pēc tam pa meža ceļu starp Melnupi un Ķīšupīti.
Atkal jau distances sākumā esam palikuši vieni un tas priecē. Meža ceļi pirms
punkta samērā labi braucami un punktu atrodam bez problēmām. Dikti slāpst un
dzeru bez taupīšanas, nu tikai es reāli izbaudu un novērtēju Zanes un Edgara
dāvināto dzeršanas sistēmu – caurules gals karājas pie mugursomas pleca
siksnas, pagriez galvu pa kreisi un dzer, cik gribās. Ideāli! Bez šīs uzpariktes
laikam vairs nekad šādās gonkās!
KP
5 (D ezera pussala)
14:35,
turpinām distanci pa meža un zemes ceļiem. Aiz Mucenieku ezera mežā ieklausos dīvainā
troksnī no mana vellapēda pakaļējā riteņa puses un pēc brīža konstatēju, ka
riepa mīksta gan. Viss notiek dikti ātri – apsviežu riteni augšpēdus, izņemu
ratu un Jurģis ātri nomaina un uzpumpē kameru, es pat savu pirmo sviestmaizi
nepaspēju apēst! Kārtībā! Laižam tālāk! Punktu no pļavām ņemam pa iemītu
“ziloņu taku”, no otras puses pienāk 46.komanda “Spararata eņģelīši”.
KP
6 (meža ieloks)
15:27,
no punkta ārā dodamies uz D, pretī nāk “Brikšņu bridēji”. Izbraucam caur Sēmi.
Seko samērā garš brauciens pa grantsceļiem, kas dikti atdauza dibenus. Uz kp
pirmā kļūda – tiekam līdz kalnam pļavās un pa iemītām takām paejam garām meža
galam lejā uz R, mums seko vēl dažas komandas, arī “Spararata eņģelīši”. Lejā
punkta nav, stumjamies atkal kalnā gar rietumu meža malu, ielienam meža ielokā,
tomēr nav ne punkta, ne arī iemītu taku – kaut kur nepareizi meklējam. Riņķī
sarodas aizvien vairāk komandu un drīz arī atrodam īsto taku un punktu.
Satiekam Ario un Igoru, šie mūs piedzinuši, gan tikai par pus stundu.
KP
7 (ezera krasts)
16:32,
dodamies pa iemīto taku atkal lejā uz R, tiekam uz ceļa. Atkal gari
pārbraucieni pa dažādiem lauku un grants ceļiem, bet pēdējie km pat pa asfaltu,
punktā ierodamies reizē ar “Spararata eņģelīšiem”, lai arī viņi līdz asfaltam
braukuši pa citu ceļu.
Nobraukti
52km, pulkstenis 17:39, distancē pavadītas gandrīz piecas stundas.
3.posms
– laivas
Pie
ezera velo parks, kafejnīca ezera krastā un līdzjutēju pulks. Piesakāmies rindā
uz laivām, prieks, ka ir pauze un atpūtas laiks tiek izņemts no kopējā. Izvelku
ūdensmaisu no somas – tajā palicis pēdējais malks! Uztankoju ūdeni no krāna.
Paēdam. Satieku kursa biedreni Ievu, kura šoreiz līdzjutējos 35.komandai.
Palaižu garām brīdi, kad tiek izplānota mūsu komandas taktika šim posmam. Esmu
iecelts par “galveno airētāju”.
Ezerā
un tā krastos ir 14kp, no kuriem 3 ir peldošie, kas straumes un vēja ietekmē
var atrasties nezin kur. Mums jāatzīmējas jebkuros 10 punktos. Tie ir bez
tiesnešiem un komandai nav jāierodas pilnā sastāvā. Orientēšanās karte posmam
ir ļoti laba, punkti šķiet ņemami gan no laivas, gan no krasta.
Startējam
18:16. Sasēžamies laivā, no kuras izkāpj Aivas komanda, un Jurģis pārairē līci.
Zane un Jurģis izkāpj krastā, bet mēs ar Edgaru airējam pēc punktiem. Ezers ir
šaurs, līkumains un liekas lielāks nekā pēc kartes šķiet, dabūsim paairēties!
Punktus atrodam bez problēmām. Laiva ir diezgan neērta un smagnēja, airējam uz
maiņām. Mums abiem sāp mugura, tomēr laivu posms ir patīkama pārmaiņa pēc
brīžiem diezgan garlaicīgās pedāļu mīšanas. Atpakaļceļā izsēdinu Edgaru krastā,
viņš aizskrien pēc diviem punktiem, kamēr es vienatnē aizairējos līdz Zanei un
Jurģim. Finišā satieku Ilāru, kas ieņem vietu citā laivā.
19:34,
laivu posmu esam veikuši stundā un 18 minūtēs. Normāli.
4.posms
– velo
KP
8 (grāvja gals (biezoknī))
Tuvojas
vakars, jāmin pa gaismu, cik vēl var. Jurģis iepumpē gaisu mana vellapēda
pakaļējā riepā. Nu jau atkal dibenā ir “čiekurs”, labi, ka pirmie km pa
asfaltu. Mūs apdzen VX komanda, Kristaps velk saitē Ievu. Pirms punkta pretī
pabrauc vairākas komandas, arī “Spararata eņģelīši”. Tātad uz nākamo kp vairums
komandu izvēlējušās garāko apkārtceļu pa asfaltu.
KP
9 (ceļa un stigas krustojums)
Izbraucam
atpakaļ uz grantsceļa un izvēlamies doties pretējā virzienā kā pārējās redzētās
komandas: uz Z un pa taisnāko maršrutu, bet pāri upei un pa meža ceļiem.
Sliedes uz ceļiem un pie upes ir, tātad ne viena vien komanda arī pa šo ceļu
braukušas. Upei pārejam pa koku, turpat netālu arī vajadzīgais meža ceļš.
Punktā ierodamies reizē ar VX komandu, kas braukuši riņķī. Tātad laika ziņā
zaudējuši noteikti neesam, jo VX komanda brauc ātrāk kā mēs. Odometrs rāda
nobrauktus 69km. Pulkstenis rāda 20:41, distancē pavadītas gandrīz 8 stundas.
Tas ir tikai sākums, īstā cīņa vēl priekšā!
Velo
leģenda
Ir
jau vakars, Jurģis pielīmē savai ķiverei lukturi, mēs pārējie gan vēl nogaidām.
Leģendas tiek man, lai arī mana pieredze leģendu lasīšanā ir stipri maza, tas
arī vēlāk atsaucas uz tempu. Posms esot apmēram 40km garš, un man atliek tikai
nostenēties, jo čiekurs aug aizvien lielāks, draudot pat pārvērsties par čiekurgranātu,
kas kādā brīdī var izsprāgt.
Uzsākam
velo leģendu posmu. Sākumā distance iet pa zemes ceļiem, ir vairāki diezgan
pagari pārbraucieni pa grants ceļiem. Komanda ir uzkurinājusi diezgan pamatīgu
tempu, knapi turos līdzi. Un tad seko trakākais negadījums šajās gonkās!
Ceļš
šajā vietā ved lejup no kalna, un no klajuma mežā, labajā pusē sākas brikšņains
mežs, kreisajā pusē krūmi. Ir diezgan satumsis un es knapi vēl bez luktura
salasu leģendas. Braucu netālu aiz pirmajiem braucējiem, kad pēkšņi dzirdu
troksni un zaru brikšķēšanu krūmos kreisajā pusē. Ieraugu uz ceļa mētājamies vellapēdu
un blakus cilvēku. Pirmā doma – atkal Edgars nomaucies (pagājušā gada VX
Zemgale Edgars vienā izdangātā traktorceļā ar priekšējo riteni atsitās pret
koku vai iebrauca dangā un efektīgi norāva uz mutes, ar seju atsitoties pret
koku saknēm, pašķīda asinis no deguna un lūpa arī bija sapampusi, savukārt
pirms nedēļas pēc Cēsu – Valmieras velobrauciena ceļā uz manu māju tepat uz
Baložu ielas šis atkal kārtīgi nostiepās uz asfalta, ka vēl tagad uz rokas
pamatīgas kreveles)! Piebraucot tuvāk, tumsā atpazīstu Zani. Otrā doma – tātad
šie abi saskrējušies un tas ir Edgars, kas iebraucis krūmos un tagad tur brakšķinās.
Tomēr neredzu nevienas sliedes krūmu virzienā un iedomājos, ka tik ilgi jau
nevar braukt pa krūmiem, tāpēc tūlīt prātā iešaujas trešā versija: Zani kāds ir
notriecis, bet Edgars skrien pa krūmiem pakaļ vainīgajam, paspēju vēl
pabrīnīties, kas tad svarīgāks šajā brīdī – palīdzēt cietušajam vai ķert
vainīgo?! Tūlīt arī piebrauc Edgars, kas brauca pa priekšu un Jurģis, kas
brauca pēdējais. Nu beidzot saprotu, ka tas tomēr ir kāds meža zvērs, kas
pārskrējis ceļam un notriecis Zani. Kā Zane vēlāk stāsta, zvērs vienkārši
ielicies vellapēda priekšējā ritenī un sekoja neizbēgams kritiens. Stūre
sagriezusies par 180 grādiem. Savācam cietušo un atsēžamies turpat meža malā.
Edgars dakterē Zani, pie reizes arī uzēdam, piestiprinām ķiverēm lukturus,
sagatavojamies nakts braukšanai. Garām pabrauc dažas komandas. Tā arī paliek
neskaidrs, kas tas bija par zvēru, tumsā esot licies mazs un pūkains, bet krūmi
brakšķēja riktīgi.
Nu
jau ir melna nakts un tālāk braukšanas temps ir samērā lēns, jo pārbraucieni
starp leģendām samērā īsi un katrā krustojumā apstājamies – es pētu leģendas,
bet Jurģis nomet odometru pa nullēm. Leģendas ieved mūs dziļāk mežos, ceļi un
stigas vietām nebraucamas, nākas stumties. Pa laikam ir labi pamanāmi kp pašā
ceļa malā, kas apstiprina, ka neesam novirzījušies no pareizā maršruta. Kādā
vietā stipri aizaugušu stigu šķērso upīte. Sākumā kaut kādam ūdenim tiekam pāri
pa koka stumbru, vellapēdus stumjot pa ūdeni, tomēr tālāk jau ir krietni
lielāka upīte. Stigu tumsā nevar uzķert – laužamies pa brikšņiem, meklēdami
iespēju forsēt upi. Nu vairs neko nevar saprast, kas ir kas un uz kuru pusi
pareizais virziens! Tuvumā vēl vairākas komandas. Nolemjam, ka ātrākais
variants ir noaut kājas un brist pāri. Upe nav dziļa un tā arī darām, tikai
kājas paliek dubļainas. Ar prieku ieraugām upes krastā kp, kas tātad atrodas uz
stigas. Virzienu paņemam pēc komandām, kas pa stigu nāk šurp un nu jau puslīdz
droši varam turpināt maršrutu pa pareizo ceļu.
Pēc
neilga laika uzsākam stumšanos pa stigu, pēc leģendas līdz nākamajam stigu
krustpunktam 1,24km. Stiga ir ļoti izbraukta ar meža tehniku, stumjamies pa
dziļu risi, kas apmēram līdz ceļgaliem, krustu šķērsu koku zari. Pēc nepilna km
ceļš lēnām pagriežas pa kreisi un drīz esam krustojumā, tikai tas nav stigu
krustpunkts. Mums pakaļ atstūmušās vairākas komandas. Pabraucot uz vienu un
otru pusi, konstatējam, ka šis tiešām nav īstais krustojums un nāksies vilkties
atpakaļ, varbūt pat visus 1,2km līdz pēdējam drošajam krustojumam, kur skaidri
zinājām, ka esam uz pareizā ceļa. Pirms pieņemam lēmumu, mēģinu
pakonsultēties ar blakus komandu, bet šie leģendas vispār iebāzuši mugursomā un
autopilotā nākuši mums pa pēdām. Saradušās vairākas komandas, daži sēž, daži
riņķo apkārt un mēģina atrast pareizo risinājumu. Nevienam negribas stumties atpakaļ
pa traktorceļu. Dodamies atpakaļ vieni. Atrodam vietu, kur traktorceļš
nogriežas no stigas un nu jau turpinām ceļu pa stigu. Ir krustojums un viss
kārtībā – pasākums rullē tālāk! Neviens mums neseko. Paši vainīgi!
Interesanti
liekas daži posmi pa kalnu korēm, tad nedaudz asfalts un grants ceļi, kam seko
riņķošana pa smilšainām stigām, šoreiz tiešām atsevišķus etapus veicot
atkārtoti gan vienā, gan pretējos virzienos. Apkārt manāmas vairākas komandas,
tikai maršruta īpatnību dēļ dažas komandas, kas stumjas mums pa priekšu,
patiesībā ir atpalikušas no mums, viņi dabūs vēlreiz šeit nākt.
Pirms
leģendu posma beigām braucam gar kādām mājām (“Gartilti”), šeit māju
iedzīvotāji sakūruši lielu ugunskuru, uzkāruši pār ceļu uzrakstu lieliem
burtiem “Sveiciens sacensību dalībniekiem”, cienā mūs ar bērzu sulām un ir
dikti runātīgi. Onkuls stāsta, ka viņiem teikts, lai pasēžot šeit, jo braukšot
garām sacīkšu dalībnieki. Šeit taču reizi simts gados kāds pabraucot garām! Par
šādu sagaidīšanu ir tiešām liels prieks, taču, kad sarodas vairākas komandas,
atkal mūkam prom, lai nebūtu jābrauc barā. Drīz klāt arī leģendu posma finišs
ar lielu ugunskuru.
KP
B (bāze)
2:24,
iezīmējam kartē kp10 un apskatāmies ceļu uz bāzi. Par laimi tas ir pavisam
tuvu, tikai kādi 7-8km, pie tam lielākā daļa pa asfaltu. Bez kavēšanās minam uz
bāzi. Izbraucot uz asfalta, nokļūstam vairāku komandu barā, Jurģis atpazīst
vienu komandu, ko atstājām mežā nepareizajā krustojumā. Viņi esot aizbraukuši
uz laivu posma starta vietu un tur paēduši, cik saprotu – tātad izstājas un
brauc uz bāzi. Lai arī braucam samērā ātri, pārējie tomēr aizmūk, bet mēs
nogriežamies no asfalta pa taisnāko ceļu uz bāzi. Pārējie gan aizbraukuši garām
šim ceļa galam.
2:58,
distancē pavadītas 14 stundas. Ir prieks, ka velo posmi beigušies un nu atliek
tikai kāju posms. Vellapēdus atstājam zālē, nedaudz pārsteidz lielais komandu
skaits, kas jau atbraukuši un tātad devušies tālāk. Šķiet, ka konkurence šoreiz
tiešām pavisam nopietna un būs vairāk finišējušo komandu kā citus gadus.
Ēdam,
gatavojamies kāju posmam. Ķiveri atstāju pie vellapēda, lukturi lieku uz
galvas, labi, ka mati biezi atauguši. Uzvelku sausas zeķes. Secinu, ka atkal paiku
esmu paņēmis par daudz, tāpēc vienā maisā sakrāmēju vairākas maizes, šokolādes,
rozīnes, riekstus, gotiņkonfektes un saku Jurģim, ka to visu atstāšu zem viņa
mašīnas. Jurģis piesakās nest manu paiku, es arī ļauju to darīt, jo viņš taču
ir spēcīgs – lai jau nes, ja grib! Te nu aizsteigšos notikumiem pa priekšu un
uzreiz izstāstīšu, ka pēc pāris stundām Jurģis tomēr secina, ka manas maizes ir
dikti smagas un mēģina man tās atdod. Kādu laiku palaužos, līdz paliek žēl
cilvēka un paņemu tās atpakaļ – tā nu man pašam nākas stiept savu paiku! :)
Jāatzīstas, ka beigās neviena maize tomēr pāri nepalika, šokolādes un konfektes
gan.
5.
posms – pārgājiens
KP
11 (uz stigas)
Pa
gaisa līniju 0,7km, mēs veicām apmēram 0,8
Ap
pusē četriem dodamies ceļā. Līdz pirmajam punktam ejam pa marķējumu, punktā
tiesnese iedod mums posma karti, apmainot pret velo posmu karti. Pirmajā
mirklī, ieskatoties kartē, uzreiz pārsteidz distances garums – šoreiz kāju
posms tiešām būs ne pa knapo! Apspriežam ceļu un aiziet jūriņā!
KP
12 (meža ziemeļu stūris)
Pa
gaisa līniju 5,1km, mēs veicām apmēram 7
Engures
upi diemžēl neizdodas šķērsot pa stigu – tā ir plata, pārkritušu koku nav, bet
atkal brist basām kājām nevienam prāts nenesas, ir taču uzvilktas sausas zeķes!
Izbrienam gar krastu cauri brikšņiem līdz kādam tiltiņam. Izejam cauri Engurei.
Aust
rīts. Ir pagājusi diennakts, kopš mani naktī izcēla no gultas uz darbu. Nu klāt
lielais plīsiens. Tas ir kaut kas nenormāls: smadzenes vienkārši slēdzas ārā,
acis krīt ciet. Ja arī acis izdodas noturēt vaļā, neko prātīgu saredzēt nevaru.
Ir tā, ka bildi redzi, bet smadzenes it kā atslēgušās un neanalizē to, ko
redzi. Redzi, bet tāpat neko nesaproti. Sajūtas ļoti tizlas. Eju streipuļodams.
Apkrist arī negribas. Saku, ka plīstu nost un vajag pagulēt. Saku, ka vaina nav
fiziskajā – spēks vēl ir, bet drausmīgi nāk miegs. Tā bija VX Zemgalē, kad
otrajā naktī gājām gar Daugavu. Aizmigšana toreiz draudēja ar iekrišanu no
augstas kraujas upē, tāpēc likāmies uz auss un nogulējām divas stundas. Tiek
apsvērti pretmiega varianti ar šķīstošās kafijas un citronu ēšanu, bet mums jau
nekā nav līdzi. Jurģis biksta mani, lai ejot vien tālāk. Saku, ka vajag tikai
dažas minūtes, lai ļautu smadzenēm atslēgties un būs možums uz pāris stundām.
Neviens nepiekrīt gulēšanai, jo ir pārāk auksts. Jā, auksti ir arī man, brīžiem
uznāk pat drebulis. Sakožu zobus un ceru izvilkt līdz saullēktam. Brīžiem pat
gribas, kaut es vienkārši apkristu, un tad mani augšā neviens nedabūs, kamēr
nebūšu drusku pagulējis, tomēr apzināti jeb tīšām to nedaru, turos miegam pretī
cik nu spēju. Kaut kļūst aizvien gaišāks, saule vēl dziļi aiz apvāršņa.
Nogriežamies
sānu ceļā uz D, aizejam līdz grāvim un brienam gar to līdz nesen izveidotai
ļoti platai uzbērtai stigai ar grāvjiem gar abām pusēm – pēc virziena it kā
īstā. Aizejam līdz stigu krustojumam un sākam meklēt punktu. Drīz vien secinām,
ka šis nav īstais krustojums, bet gan iepriekšējais – ar grāvi. Ejam tālāk,
meklējam purvā un aizaugušā izcirtumā lielus kokus – meža stūri. Punktu atrodam
veiksmīgi, grūti tikai aizmigušos tiesnešus pamodināt.
KP
13 (jaunaudzes vidū)
Pa
gaisa līniju 3,8km, mēs veicām apmēram 4,6
5:27,
bez kavēšanās ejam tālāk. Garš gājiens pa stigām līdz šosejai. Pretī nāk kāda
komanda, kas meklējot kp12 jau vairākas stundas. Pie kādām mājām izejam uz
šosejas, pieturā sēž vietējie iedzīvotāji. Ceļa malā smuks melns piemineklis,
izrādās – Viktoram Cojam. Pie caurtekas šosejas līkumā arī krusts un bildes,
dažādi uzraksti. Šeit viņš gājis bojā autoavārijā. Acīmredzot nav izņēmis
līkumu, braukdams no Jūrmalas puses.
Ejam
garām karjerai pa augšu, šeit saulīte jau sasniegusi sūnas, tomēr lielais miegs
tā kā drusku atkāpies un pārvaru vēlmi pagulēt saulītē. Nu lielais plīsiens ir
Jurģim. Viņa šaurās acis, nedaudz smaidā savilktās lūpas ir vienkārši
neaprakstāmas – to jāredz! Izmantoju gadījumu normāli ierēkt par viņu. Nezinu
gan, kāds pats no malas izskatījos, bet Jurģis izskatījās reizē traģiski un
smieklīgi!
Esam
pie jaunaudzes, Jurģis paņem punktu, beidzot atguļamies saulītē izcirtuma malā,
ērtāk iekārtojamies un guļam.
KP
14 (paugura virsotnē)
Pa
gaisa līniju 2,1km, mēs veicām apmēram 3
Nezinu,
cik ilgi gulējām, varētu būt minūtes 10-15, bet pamostoties esam krietni možāki
un dikti apmierināti ar šo pauzi. Saožu cigarešu dūmus – turpat netālu
atsēdusies kāda komanda, kāds smēķē. Gar izcirtuma malu nāk vēl viena komanda.
Tinam makšķeres, jo parasti vēlamies distancē būt vieni. Ir auksti pēc
gulēšanas, bet slinkums vilkt no somas ārā sporta jaku ir vēl lielāks – ja jau
visu nakti iztiku, tad ko nu vairs!
Sākumā
ejam pa traktorceļu. Izcirtuma malā pār baļķi nākas šķērsot kārtējo bebru
pārpludināto upīti, par atbalstu izmantojot garus kokus. Tālāk ejam pa mežu pēc
azimuta, iznākam pļavās pie mājām. Dodamies gar kalna malu mežā, sākam kāpt
pauguros, bet nevienā no tiem punkta nav. Metam lokus pa mežu no kalna uz
kalnu, jūtam, ka esam arvien dziļāk mežā, bet punkts nerodas. Vēlreiz kārtīgi
izpētām karti, atrodam stigu, nokonstatējam savu atrašanās vietu un drīz arī
punkts ir mūsu. Šī laikam bija lielākā kļūda kāju posmā. Pēc punkta kalnā kāpj
38.komanda.
KP
15 (drupas)
Pa
gaisa līniju 1,8km, mēs veicām apmēram 2,3
Ejam
pa ceļu līdz upei, tiekam pāri, izejam uz stigas, tad līdz stigu krustojumam.
Ierosinu iet pa taisno pēc azimuta. Kādu laiku ejam pa mežu bez ceļa, reljefs
diezgan labs, kāpšana stāvos kalnos prasa arvien lielāku piepūli. Izejam uz vajadzīgā
ceļa un pēc kāda gabala uzkāpjam kalnā pie punkta. Šeit tiesnesis baltā busiņā
iepriecina, ka pagaidām tikai kādas 20 komandas šeit bijušas, kā arī izstāsta,
ka šoreiz slēptie kp, kas būs jāmeklē iezīmētajā teritorijā, ir labi noslēpti,
dažām komandām radot problēmas, laikam esot mazliet pārcenties.
8:40,
distancē pavadītas gandrīz 20 stundas. Aivas komanda šeit bijusi pirms 40
minūtēm. Man prieks par Mazo, ka šie vēl turas un ir tikuši tik tālu – kāju
posms tiešām nav no vieglajiem! Pamostas arī cerības viņus satikt. Šis ir
tālākais punkts no bāzes, nu jau griežamies atpakaļ uz māju pusi!
KP
16 (meža rietumu stūris)
Pa
gaisa līniju 1,9km, mēs veicām apmēram 2,5
Izejam
atpakaļ uz ceļa, pēc nepilna km nogriežamies uz stigas.
Uz
zemes ceļa izejam tieši līkumā pretī punktam. Pa ceļu nāk komanda, prasa, kur
atrodamies. Uzkāpjam pļavā un punkts drīz klāt. Ir 9:23. Tiesnese saka, ka
28.komanda esot tikko kā aizgājusi, atpaliekam vairs tikai par 13 minūtēm.
Papildus
uzdevums:
-uz
kartes tiek norādīta ~1,5 km2 liela teritorija, kurā izvietoti 14 kp,
-KP
kartē nav iezīmēti,
-komanda
saņem 4 kontrolkartiņas,
-uzdevums:
kopā iegūt vismaz 6 KP atzīmes,
-nav
nepieciešams pārvietoties redzamības attālumā.
Uz
brīdi paņemu karti no Edgara. Ejam uz Z pāri pļavām, kurās zied dzeltenās
pērkones. Tālumā augstu kalnā, skatoties pa elektrolīnijas stigu, redzamas
mājas – turp arī dodamies. Stāvs kāpiens kalnā. Šeit ceļa malā pieturā sēž
Aivas komanda “Misija 001”. Prieks satikt Mazo, arī mēs atsēžamies. Šiem ar
kājām esot diezgan pašvaki, tāpēc ejot stipri lēnu, bet cerot aizklibot līdz
finišam.
Sākam
iet reizē, tomēr mūsu temps ir ātrāks un viņi atpaliek. Pretī brauc mašīna,
vaicā, vai mēs esam tie, kas izstājas un jāved uz bāzi. Nē!
Garš
pārgājiens pa ceļiem līdz teritorijai. Kad esam pie kartē iezīmētās
teritorijas, pārejam upīti un nokļūstam izcirtumā. Jau iepriekš esam
sarunājuši, ka, neatkarīgi no veiksmes, ilgāk par divām stundām punktus
nemeklēsim. Izretojamies un ķemmējam izcirtumu. Jurģis izcirtuma stūrī atrod kp.
Urā! Viens rokā! Tālāk izretojušies ejam pa mežu, kādas citas komandas
pārstāvis parāda man punktu, nokompastrējos. Divi ir!
Uz
stigas un mežā sarodas arvien vairāk dalībnieku. Satiekam daudzus savējos. Vārdu
sakot, neiedziļinoties sīkumos: noņemamies pa teritoriju apmēram pusotru
stundu, uzzinām no citiem dalībniekiem punktu aptuveno atrašanās vietu, pa
vienam skrienam pakaļ uz visām pusēm. Diemžēl vairāki mēģinājumi neveiksmīgi,
bet divus punktus vēl dabūjam. Besis tāpat pietiekams, šoreiz metam mieru un dodamies
tālāk. Tagad rezultātos skatoties, redzams, ka tie ir tik blīvi, ka divi
trūkstošie punkti mūs pabīdījuši uz leju par apmēram 7 vietām! Daudz!
KP
17 (jaunaudzes mala)
Pa
gaisa līniju no kp 16 5,2km, mēs veicām apmēram 9
Šķērsojam
šoseju un līdz kp aizejam pa stigām.
KP
18 (aizaugušu grāvju krustojums)
Pa
gaisa līniju 3,8km, mēs veicām apmēram 4,7
12:17,
pa stigu izejam uz taisna grantsceļa, seko briesmīgi garš gājiens tikai taisni,
kas diezgan grūti panesams psiholoģiski: cik vien tālu var saredzēt, ceļš iet
taisni, un tālumā it kā izzūd, bet, ejot tuvāk, nekas nemainās – joprojām ceļš
aiziet tālumā, ceļa gals nav saskatāms un ainava nemainās. Patiesībā šis gabals
ir tikai trīs km. Kādā vietā ceļa malā divi pārīši uzrīkojuši pikniku – cep
desas uz grila, stāv kājās un tusējas ap mašīnu, viena sieviete pat
peldkostīmā. Vieta mazliet dīvaina – ne ūdeņu blakus, ne ainavas apkārt,
vienkārši nelielā meža klajumā blakus izrakņātam kalnam un ceļam, pa kuru pie
tam ik pa 15 minūtēm paiet garām kāda komanda. Beidzot arī šis ceļš beidzas un
pie kādām mājām pārejam šoseju, mežā atrodam stigu. Pa to aizejam līdz
grāvjiem, tur pa brikšņiem laužas kāda komanda. Punktu atrodam ar pirmo
piegājienu.
KP
19 (jaunaudzē, 30m no ziemeļu gala)
Pa
gaisa līniju 1,5km, mēs veicām apmēram 1,6
Pēdējais
punkts. Distancē sākusies otrā diennakts, bet līdz finišam vairs nav tālu.
Viens
no interesantākajiem etapiem kāju posmā, kas gan par laimi ir pašās beigās,
nevis sākumā: taisns gājiens nu jau pa iemītu taku pāri purvam jeb Engures
ezera aizaugušajam D galam, brīžiem caur niedrēm, kas pāri galvai. Visu pusotru
kilometru jābrien pa purvainu, dubļainu ūdeni, pārsvarā līdz pus kurpei,
brīžiem arī līdz pus lieliem. Pie punkta satiekam Daces komandu.
Finišs
(bāze)
Pa
gaisa līniju 1,6km, mēs veicām apmēram 1,7
Pēdējais
etaps pa meža ceļiem, stigām, cauri bāzei, skan aplausi. Finišējam tieši divos
dienā. Distancē esam pavadījuši nedaudz vairāk kā 25 stundas. Tas nav daudz,
bet nav arī maz. Ir labi. Besis kārtīgs, sāp kājas, pleci, dibens. Tiekam
nobildēti.
Kāju
posmā noieti aptuveni 37km, rekords joprojām paliek 2002.gada MONA, kad kopā
nogājām vairāk kā 50.
Finišē
arī citas komandas, bāzē daudz cilvēku. Starp pārējiem zālītē noliktajiem
krekliem redzam arī 28.numuru – tātad Aivas komanda tomēr izstājusies. Žēl.
Dušas,
tīras drēbes, pusdienas. Savācam vellapēdus, mantas un braucam mājās. Kādu
gabalu nomainu Jurģi pie stūres, tomēr arī man nāk miegs un maināmies atpakaļ.
Vakarā
grūts mājupceļš vienatnē uz Valmieru, negribas stāties ceļa malā, lai
nosnaustos.
Gonkas
bija labas, tikai man drusku par ātru un grūtu. Man patīk tās garās, bet lēnās
sacīkstes, tās – uz izdzīvošanu, kā pagājušā gada MONA un VX Zemgale, nevis tās
īsās, kur tikt līdz galam nav lielu problēmu, tikai jātur baigais temps.
Johans,
2004.gada 10.-12.maijs.