Laivas

Datums: 08.02.2004.
Maršruts: Līgatne (Ķempji – Gauja), Amata (Zvārtes iezis – Kārļu-Skaļupju ceļa tilts)
Dalībnieki: Aiva, Johans, Mārcis, Kaspars R.

Kartes:
Cēsu rajona karte, M=1:100 000.
Līgatnes upes aprakts ir www.kayak.lv.

Jā, nav vairs vecie laiki – esam izlepuši, cik vien tas iespējams: četri laivotāji, trīs mašīnas! Ar Kasparu satiekamies Melturos, pasēžam bārā un tad braucam uz Līgatnes prāmi, kur pie Līgatnes ietekas Gaujā atstājam Kaspara mašīnu. Pie Ķempju dzirnavām satiekamies ar Aivu un Mārci. Pēc Mārča vērtējuma līmenis upē tāds viduvējs, man jau gan šķiet gluži labs. Pēc diezgan pagaras taisīšanās, laivu pumpēšanas beidzot laižam upē.

Sākums mierīgs un patīkams, pierodam pie upes. Laiks itin jauks – bez nokrišņiem, temperatūra ap nulli. Gar krastiem ledus, bet zemi un lielākos koku sanesumus klāj sniegs. Viena no pirmajām izkāpšanām krastā ir pie pirmā sabrukušā aizsprosta. Pārējie izkāpj jau laicīgi, bet es pa šauru spraugu starp lediem aizbraucu līdz pašam dambim, kur nākas izkāpt uz apsnigušajiem koku sanesumiem un pārvilkt laivu. Noskaņojums ir brīnišķīgs, metamies upē un laižam tālāk.

Pirms Līgatnes ir lielāka ūdenskrātuve, piebraucam pie paša dambja, izkāpju pa mūri uz dambja un uzvelku laivu uz ledus, kas klāj upi gar ūdenskrātuves malām. Mārcis un Kaspars izkāpuši otrā krastā un aiziet paskatīties pagrabus. Izmantojam izdevību papikoties.

Tālāk seko “Prezervatīvu kanjons”, krasti piemēsloti, ūdens kļūst aizvien smirdīgāks, tomēr upe ir šaura un strauja, un brauciens kļūst arvien ekstrēmāks. Pirms kāda lielāka sanesuma, kad tuvojos tam atmuguriski, pametu skatienu un redzu, kā Mārcis jau sanesuma otrā pusē no ūdens ierāpjas atpakaļ laivā. Ir diezgan smieklīgi redzēt cilvēku iekritušu ūdenī, tas mani patiesi uzjautrina, žēl, ka neredzēju, kā viņš iekrita upē! Izkāpju uz sniega un ledus. Liekas, ka tas izturēs. Pārvelku laivu un neapdomīgi tuvojos ūdens malai. Diemžēl liels sniega gabals atlūst, bet es nepaspēju noreaģēt un esmu ūdenī. Pieķeros sniega malai un turos ar abām rokām, kājas upes dibenu neaizsniedz – va, vellos, kur negaidīti dziļš! Esmu līdz padusēm ūdenī, pašam nav spēka uzvilkties uz ledus, bet laisties vaļā negribas – tad nāksies peldēt kraulā uz krastu. Nāk smiekli, un smiedamies saucu palīgā turpat uz sniega izkāpušo Aivu un Kasparu. Aiva nevar viena pati mani izcelt, bet kopā ar Kasparu viņi izvelk mani no ūdens. Tas viss ir ļoti uzjautrinoši, izņemot to, ka mans hidrotērps nu ir pilns ar ledainu ūdeni, sevišķi jau zābaki. Negribas kavēties, lai vilktu nost ar skoču notīto hidru, ceru izturēt līdz Gaujai. Kāpjam vien laivās un močījam tālāk. Pa laikam nākas krastā apgāzt laivu un izliet ūdeni, kas pamanās piesmelties lielākajās krācēs un ūdenskritumos.

Kādā vietā pār kokiem, kas pārgāzušies šķērsām upei, vietējie puikas nes pāri dēļus un aizstiepj tālāk mežā – acīmredzot ceļ būdu. Koki pār upi ir tieši tajā neparocīgajā augstumā, kad pa apakšu izbraukt ir praktiski neiespējami, bet nest riņķī pa krastu slinkums, tāpēc nākas pašiem kāpt pāri pa augšu, laivu mēģinot izstumt pa koku apakšu. Pasākums ir visai nestabils, bet Aivai izdodas pārkāpt pār kokiem un tikt atpakaļ laivā veiksmīgi. Esmu neveiklāks un, cenzdamies ar lielu piepūli izstumt laivu pa koku apakšu, tomēr nenoturos un atkal iekrītu ūdenī. Vairs nav tik smieklīgi kā pirmajā reizē, jo atkal bezspēcīgi turos pie kokiem, augšā netieku, bet kājas un ķermeni straume mēģina paraut zem kokiem pa apakšu. Šoreiz vaļā laisties nudien nebūtu ieteicams, jo nirt pa apakšu kokiem nebūtu prāta darbs. Kādu brīdi kuļos ūdenī, līdz izdodas ar kājām uztaustīt cietu pamatu. Izrāpjos no ūdens un nedaudz tālāk abi ar Aivu kāpjam krastā, galvenokārt jau, lai paskatītos, kā šķērsli pārvarēs Mārcis un Kaspars. Kasparam pa to laiku izdevies pārdurt savu laivu, viņš to ieloka maisā nu taisās līdz Gaujai iet kājām. Pierunājam viņam sēsties Mārča laivā un turpināt ceļu pa upi.

Pēdējais posms ir samērā skaists – krastos klintis un pagrabi tajās, straume joprojām itin laba. Abi ar Aivu pirms beidzamā tiltiņa uztaisām finiša spurtu, lai Mārča un Kaspara ekipāža mūs neapdzen, un rāpjamies krastā. Ledainais ūdens nežēlīgi saldē kājas, tāpēc ar nazi ātri sagriežu līplentu un norauju hidru. Brauciens beidzies. Šis tiešām bija foršākais no visiem braucieniem pa Līgatni – interesants un jautrs! Lai arī man bija doma nobraukt otro posmu no papīrfabrikas vēlreiz, šoreiz atliekam. Kaspars pārģērbjas un aizved mūs uz Ķempjiem, bet mēs pārkrāmējam laivas Jettā un pa super ziemīgu ceļu braucam uz Amatu.

Aiva paliek manā mašīnā pie tilta, kur neesam vienīgie – šeit tusējas ļaudis un acīmredzot gaida laivotājus. Mēs ar Mārci aizbraucam uz Zvārtes iezi. Pumpējam laivas un atkal velkam virsū slapjās hidras. Piebrauc busiņš un izkāpj kāds jau diezgan grīļīgs džeks. Viņš uzcienā mūs ar viskiju un atzīst, ka, lai nu cik liels idiots esot, bet tik traks gan vēl nē, lai šitādā laikā mauktu pa upi. Sāk snigt.

Gribam kāpt iekšā pēc iespējas tālāk uz augšu no ieža, tomēr krasti šai vietā ir tam visai nepiemēroti. Aizvelkam laivas gar krastu līdz pašam iezim un aiziet jūriņā! Pēc Līgatnes Amata vietām liekas kā dīķis un nākas airēt, lai ātrāk tiktu līdz finišam – esmu slapjš un tuvojas vakars. Brīžiem vienkārši atguļos laivā uz muguras, raugos debesīs, no kurām sniegs krīt man sejā un priecājos par dzīvi. Traucē tikai ūdens šļakatas, kas līst aiz apkakles un saldē muguru. Mārcis ir nedaudz atrāvies, tāpēc dabūju pieairēt, lai neatpaliktu. Ir daži lieli ūdenskritumi, kas sagādā īpašu prieku un mazliet arī adrenalīna. Lustūzis tiek izbraukts bez lielām problēmām – ūdens līmenis upē nav no tiem augstākajiem. Pavisam negaidot drīz arī klāt tilts un kāpjam krastā. Šai dienai nu ir gana: pārģērbjamies, sametam laivas un ekipējumu mašīnā un laižam uz Zvārtes iezi.

Kopā pavakariņojam Ieriķos “Pie Dzirnakmeņa”, bet pēc tam šķiramies – Aiva un Mārcis brauc uz Rīgu, bet es uz Valmieru.

Johans, 2004.gada 23.februāris.